pāris dienas nebiju mājās. un tik ļoti, ļoti atradu no mājiniekiem. atbraucu mājās, sajutu tādu kā neiederību mājinieku vidū un sāku vienkārši raudāt. pusstundu no vietas.
biju Baltrišķos - klosterī Lietuvas laukos. apmēram 50 km no Daugavpils. braucām ar riteņiem - trīs trakas meitenes, kuras 50 km mocīja 7 stundas, jo Gunas ritenim, kā mēs to pie Zarasiem konstatējām, bija caura riepa. un tas ceļa posms Daugavpils - Medumi - Latvijas/Lietuvas robeža ir šausmīgi paugurains. ai, ai, mūsu nepieradošās ciskas un dibeni tam nebija gatavi. bet skaisti, ai, ku skaisti.
un Baltrišķos vienmēr, vienmēr ir vērts iegriezties. pirmo reizi izpeldējos tajā skaistajā ezerā blakus, tik tīrs un skaists, un dziļs, un liels. tikai man joprojām ir bail no dziļuma, bet tagad es iemācījos gulēt uz muguras - tā, vienkārši.
Baltrišķu miers ir apbrīnojams, tik dziļš. un tas klusums... jā.