periods periods periods mans pussabrukšanas periods
bija jānosit dažas minūtes līdz kino, tāpēc iegāju karamelēs, kur šobrīd atlaides, un sapirkos stulbas nozīmītes, tostarp vienu ar uzrakstu I hate life. filma bija kruta, lai arī ļoti konkrēti un apzināti vilka uz asarām, bet vispār es kādreiz saņemšos un noformulēšu visu, ko domāju par pēdējo gadu Īstvudu, i mean, viņš ir kļuvis par labu story-teller, kurš nodarbojas ar tādu zināmu amerikāņu sapņa dekonstrukciju - tā ir tā pati Amerika, kuru mēs visi, arī tie, kuri nekad tur neesam bijuši, tik labi pazīstam, bet tie cilvēki ir pilnīgi atšķirīgi un notikumi - ne tādi, kādus mēs esam pieraduši sagaidīt no zemes, kur vienmēr spīd saule un cilvēki ir priecīgi. bet vispār jau es gribēju rakstīt par kaut ko pilnīgi citu, tb pastāstīt, kā tikko, nākdama iekšā pa vārtiem, sasveicinājos (jā, suņi ir vienīgie, ar kuriem es vienmēr gribu parunāties, pat tad, ja viņi ir uz ielas un nepazīstami) ar Paiju un viņa bija tik priecīga, ka leca man virsū un, iespējams, (ak Dievs, ak Dievs, kaut jel tā nebūtu taisnība) salauza man degunu. tā nu mans deguns ar katru sekundi pieblīst mazliet lielāks, mēreni sūrst, un man ir tiešām bail skatīties spogulī, bailes no salauzta deguna ir mana lielākā paranoja izskata sakarā, pat celulīts un kaut kādas rētas mani nebiedē tik ļoti.

vienvārdsakot, tīšu galvu šallēs un šalles saspraudīšu ar savu jauno nozīmīti I hate life.