Mūzika: | Donovan - bleak city woman |
Entry tags: | ceļā |
bija jau augusta sākums, mēs tovakar nakšņojām Grīvaišos, absolūti absurdā vietā, nekurienes vidū pie kapiem, uz koka pie kapu ieejas bija uzraksts Lūdzu šķirot atkritumus! un pāri putekļainajam ceļam bija absurdākā māja, kādu jebkad esmu redzējusi. āra tualete bija sastiķēta kopā ar kaut kādu dēļu palīdzību, un durvīs bija milzīgs caurums, suņa būda bija daži kopā salikti dēļi, bet naktī nāca kaut kādi vietējie (lai arī tas bija absolūts nekurienes vidus), apmētāja mūsu teltis ar āboliem un prasīja kečupu. mūsu telts bija uzslieta pakalniņā, tāpēc visu nakti bija sajūta, ka slīdi lejā, turklāt augusta sākuma naktis ir šausmīīīīīgi aukstas un mitras, un visu nakti nevarēju pagulēt, jo bija bail, tik nezinu, no kā vairāk - no tā, ka kāds no kapu puses varētu sākt grabināties pie mūsu telts vai no tiem vietējiem.
un tovakar pa telefonu ilgi runāju ar milkies, viņa man norādīja, ka es pārāk daudz sevi analizēju, pārāk ļoti mēģinu sevi definēt, kas pie
laba gala novest nevar. vispār viņai ir absolūta taisnība, es sevi ļoti, ļoti analizēju, tādējādi ieslogoties kaut kādos noteiktos rāmjos. es vienmēr mēģinu atrast attaisnojumu pati savās acīs, kāpēc es kaut ko daru, kāpēc es kaut kur atrodos etc. it kā jau pašos pamatos izslēdzot iespēju, ka kaut kas varētu notikt tāpat vien. un tā nu es esmu šovakar esmu mājās, mēģinot sev pašai atrast attaisnojumu, kāpēc es nekur neeju. it kā vienkārša mājās būšana vakarā ir kaut kas slikts, it kā man tiešām visu laiku vajadzētu sev pašai attaisnoties par katru mazo lietu un nieku, ko es izdaru.
davai, un tagad pierādi pati sev, ka var dzīvot tāpat vien