izlaidāmies nevaldāmi
vakars.
viņi atbrauc, izvelk savas pudeles un sāk dzert. tik daudz un tik nevaldāmi, it kā uzreiz būtu jāizdzer viss, kas ir tuvākajā apkaimē.
pusnakts.
viņi jau sāk pa vienam atlūzt - viens turpat pie dušas telpas, cits pie miskastes, vēl viens tur, pie vannas. pa vienam un visur.
pēc pusnakts.
meitenes atklāj sevī padauzas dabu. tikai diezin vai klases puišeļi ar persikpūkām virs augšlūpas ir īstie, kuriem rādīt savas krūtis. lai gan katram jau savas prioritātes, un varbūt labāk tāds pusvīrietis nekā nekas, kā nu kurai.
kad jau gaisma sāk aust,
es eju gulēt. nevaru iemigt, klīstu pa istabiņām ar segu aptītu un meklēju mieru. bet lejā joprojām pilnā skaļumā skan ''Up and here, up and here'' aizmiegu kaimiņistabiņā, lai pēc stundām divām ietu atpakaļ uz savējo.
rīts. es guļu uz koka krēsla, saule dedzina manu plakstiņu plāno ādu un viņa krata krēslu, uz kura mēs sēžam. laiskums un negribība pārņēmusi visas šūnas, un nogurums ir vienīgā sajūta, ko mani jutekļi spēj atpazīt.

nē, man viņu tiešām nepietrūks, es zinu. bet no šīs nakts es zinu vien to, ka galvenais, lai tev pupi pliki, tad tev visas durvis vaļā.