6/22/06 02:49 pm - open waterbiju jūrā vakar. beidzot ir atklāta peldēšanās sezona atklātos ūdeņos, hip hip urā. nu jau ex-klasesbiedri uzaicināja braukt līdzi, un ap plkst. 12.00 izdomāju tomēr nenonūģot visu dienu un aizbraucu līdzi. ar klasesbiedriem man nebija viennozīmīgas attiecības. līdz kādai 6. klasei es biju tas atstumtais, tas bērns, par kuru smejas, tad es tik ļoti, ļoti gribēju līdzināties visām čiksām un klausīties Eminemu, kas tajā laikā bija modē, un staigāt pa visiem krutajiem klases tusiņiem, bet viņiem mani nevajadzēja. tad es izdomāju ''nafig man viņus'' un sāku [at]tīstīties uz citu pusi. sāku lasīt grāmatas un klausīties Muse, sāku domāt līdzi. 7. klases pavasarī es tā nopietnāk aizrāvos ar kino, sāku interesēties, meklēt, skatīties, toreiz es arī noskatījos Eternal sunshine of the spotless mind, un Klementīne kļuva par manu bez maz vai ideālu. respektīvi, es izvēlējos iet uz citu pusi, jo viņi mani nepieņēma. un tagad visi šie paši ciuvēciņi un čiksītes man saka, cik ļoti viņiem manis pietrūks. tie paši, kuri vēl pirms pāris gadiem par mani smējās un rakstīja manu vārdu atmiņu kladēs pie antipātijas. tiesa, pēdējos gadus tā vairs nav un nu jau es viņiem bez maz vai vajadzīga esmu. bet nekad es neesmu tā līdz galam piederīga jutusies. ne tur, tajā barā. protams, ir tur mani draugi, ir tur cilvēki, kuri man tuvi, bet vairākumu labprāt es vienkārši aizmirstu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
6/11/06 02:18 pm - izlaidāmies nevaldāmivakars.viņi atbrauc, izvelk savas pudeles un sāk dzert. tik daudz un tik nevaldāmi, it kā uzreiz būtu jāizdzer viss, kas ir tuvākajā apkaimē. pusnakts. viņi jau sāk pa vienam atlūzt - viens turpat pie dušas telpas, cits pie miskastes, vēl viens tur, pie vannas. pa vienam un visur. pēc pusnakts. meitenes atklāj sevī padauzas dabu. tikai diezin vai klases puišeļi ar persikpūkām virs augšlūpas ir īstie, kuriem rādīt savas krūtis. lai gan katram jau savas prioritātes, un varbūt labāk tāds pusvīrietis nekā nekas, kā nu kurai. kad jau gaisma sāk aust, es eju gulēt. nevaru iemigt, klīstu pa istabiņām ar segu aptītu un meklēju mieru. bet lejā joprojām pilnā skaļumā skan ''Up and here, up and here'' aizmiegu kaimiņistabiņā, lai pēc stundām divām ietu atpakaļ uz savējo. rīts. es guļu uz koka krēsla, saule dedzina manu plakstiņu plāno ādu un viņa krata krēslu, uz kura mēs sēžam. laiskums un negribība pārņēmusi visas šūnas, un nogurums ir vienīgā sajūta, ko mani jutekļi spēj atpazīt. nē, man viņu tiešām nepietrūks, es zinu. bet no šīs nakts es zinu vien to, ka galvenais, lai tev pupi pliki, tad tev visas durvis vaļā. |
Powered by Sviesta Ciba