open water
biju jūrā vakar. beidzot ir atklāta peldēšanās sezona atklātos ūdeņos, hip hip urā. nu jau ex-klasesbiedri uzaicināja braukt līdzi, un ap plkst. 12.00 izdomāju tomēr nenonūģot visu dienu un aizbraucu līdzi. ar klasesbiedriem man nebija viennozīmīgas attiecības. līdz kādai 6. klasei es biju tas atstumtais, tas bērns, par kuru smejas, tad es tik ļoti, ļoti gribēju līdzināties visām čiksām un klausīties Eminemu, kas tajā laikā bija modē, un staigāt pa visiem krutajiem klases tusiņiem, bet viņiem mani nevajadzēja. tad es izdomāju ''nafig man viņus'' un sāku [at]tīstīties uz citu pusi. sāku lasīt grāmatas un klausīties Muse, sāku domāt līdzi. 7. klases pavasarī es tā nopietnāk aizrāvos ar kino, sāku interesēties, meklēt, skatīties, toreiz es arī noskatījos Eternal sunshine of the spotless mind, un Klementīne kļuva par manu bez maz vai ideālu. respektīvi, es izvēlējos iet uz citu pusi, jo viņi mani nepieņēma. un tagad visi šie paši ciuvēciņi un čiksītes man saka, cik ļoti viņiem manis pietrūks. tie paši, kuri vēl pirms pāris gadiem par mani smējās un rakstīja manu vārdu atmiņu kladēs pie antipātijas. tiesa, pēdējos gadus tā vairs nav un nu jau es viņiem bez maz vai vajadzīga esmu. bet nekad es neesmu tā līdz galam piederīga jutusies. ne tur, tajā barā. protams, ir tur mani draugi, ir tur cilvēki, kuri man tuvi, bet vairākumu labprāt es vienkārši aizmirstu.