02:39 pmkārtējo reizi sajutos ārkārtīgi sekla un trula, un tāpēc sāku lasīt Atvudas Cat's eye. ļoti lēni iet uz priekšu, lai arī grāmata ir ļoti interesanta un pat aizraujoša, es laikam tiešām esmu ārkārtīgi notrulinājusies (no otras puses, ir grūti koncentrēties, ja nenormāli sāp vēders. ja tuvākajās dienās nepāries, laikam jāaiziet pie ārsta. labums tāds, ka šeit vismaz nekas nav pārāk tālu - slimnīca ir pāri ielai). ir maz sievietes, kuru rakstīšanas stils man patīk un uzrunā, un Atvuda ir viena no tām. Cat's Eye tikai vēlreiz apliecina manas aizdomas par to, cik bērni un pusaudži ir nežēlīgi, ka tā, iespējams, ir nežēlīgākā un varmācīgākā vecuma grupa, jo tajā laikā, kā liekas, tu pats nedomā. ir tikai citu iespaidi, sakāpinātas emocijas un nemitīga vēlme izskatīties iespaidīgākam, nekā esi patiesībā. un tāpēc vien man ir tik ļoti bail iztēloties, kā tas būtu, ja man kādreiz būs bērni, jo es nemācētu viņus izvadīt cauri tiem šausmīgajiem gadiem. apmēram 9 gadu vecumā dzīve paliek elle, un kaut kas uzlabojas vidēji tikai ap 16. tā vien liekas, ka tajā vecumā nav vidusceļa - vai nu tu pazemo citus, vai arī tevi pazemo.nesen secināju, ka gandrīz visi foršie, talantīgie un veiksmīgie cilvēki, kurus es pazīstu, dažādu iemeslu dēļ bija atstumtie pamatskolā. tā tomēr ir ļoti vērtīga, lai arī nenormāli sāpīga, pieredze |
running to stand still
May 29th, 2010
11:11 pmrunāju ar māmiņu pa telefonu par savām vēdersāpēm, viņa man liek rīt iet uz slimnīcu (man vienmēr licies mazliet smieklīgi pašam iečekoties slimnīcā, tipa Sveiki, man jau 5 dienas nenormāli sāp vēders, vai jūs man varētu palīdzēt? nē, nu nav jau nekas smieklīgs. man vienkārši ir stulba humorizjūta) bet vispār slimnīcas mani uztrauc un biedē, jo es tur tikai vienreiz esmu bijusi kā pacients, visas pārējās reizes es esmu ārstējusies mājās. vienvārdsakot, doma par slimnīcām mani dzen izmisumā, turklāt tā jau viss ir labi, kamēr es nekustos. kad es pakustos, nu, tad gan ir sāpes tādas, ka brīžiem nav iespējams iztaisnoties. un vienīgais, kā es ideju par slimnīcu varu padarīt paciešamu, ir iztēlojoties to, kā es nāktu uz eksāmeniem baltā halātā no savas palātiņas. jo ja tu aptuveni izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu trakāko (teiksim, man ir pārplīsis kuņģis un mani ieliks slimnīcā uz trim mēnešiem, un es nevarēšu aizbraukt uz amst.), tad jau viss pārējais, kas ir mazāk traks, liekas pārdzīvojams. |
Powered by Sviesta Ciba