man liekas, šajos platuma grādos un šajos konkrētajos politiskajos apstākļos un situācijā, kas vēsturiski radusies, ļoti daudzi cilvēki kādā brīdī ir bijuši homofobi. kas jums notika, un kā jūs mainījāties?

es, piemēram, pirmo reizi ar tādu koncentrētu homofobiju sastapos baznīcā, kur it kā no vienas puses Dievs visus mīl, bet no otras puses - gejiem ir stipri vairāk jālūdzas, lai viņus dziedinātu, un reizumis kāds pat mēdza piesaukt Ījaba grāmatu (kas, protams, ir episks stāsts par Dieva beznosacījuma mīlestību). attālinoties no katoļu baznīcas, kuras uzskati par mūsdienu pasauli arvien vairāk likās stipri nesaistīti ar reālo pasauli, ko redzēju sev apkārt, arī liekais naids sāka krist nost - vismaz manā apkārtnē esošajiem katoļiem ļoti patika tiesāt cilvēkus, gan ateistus, kuri degšot ellē, gan luterāņus, kuri tic nepareizi, gan vientuļās mātes, gan homoseksuālus cilvēkus. un man liekas, brīdis, kurā sapratu, ka šis naids, ko man piedāvā, nav mans naids, bija ļoti atbrīvojošs.

un kā jums?