trūču dienasgrāmata
paliek drusku labāk. nu labi, pat ne drusku, bet diezgan labāk. šodien, piemēram, es spēju ieiet dušā neraudot no sāpēm, turklāt pat varēju stāvēt kājās, nevis tupēt uz grīdas. success!

vēl arī sanāca ļoti šarmanti un gaumīgi atrisināt Lampas naktsmītņu problēmu, proti - man visi ārsti vienkārši neļauj braukt, tātad nav arī vairs problēmu ar to, kur palikt.

bet vispār tas Stradiņu dienas stacionārs ir ļoti sakarīgs veidojums. tas ir tā: rīta pusē atnāc, tavs ārsts tevi apskata, nosaka, ko darām tālāk, saraksta uz lapiņas zālītes, māsiņa saliek sistēmu, lai zāles sapilinātu, un tad tu 3-5 stundas guli pie sistēmas un tad brauc mājās pie kaķīšiem.

un no pretsāpju zālēm joprojām galvā ļoti savāda migliņa. nekas arī vairs nerūp, nekas īsti neinteresē. fascinējoša sajūta. un domu īsti nevar noturēt.
ceru, ka šis pāries dažu dienu laikā.