oijā paranoijā
biežākā sajūta, kas mani pavada, ir tā, ka es nedzīvoju ''uz pilnu klapi''. tas nekas, ka es nemaz nezinu, kas tā pillā klape tāda ir un kā pēc tādas ir jādzīvo, bet liekas, ka es neizmantoju visu, ko man dod. un tāpēc ir tāda mūžīga disharmonija iekšiņā. ikdiena uzspiež pārāko rutīnu, bet iekšiņa prasa mūžīgos piedzīvojumus, pārdzīvojums, kalnus un ielejas. tāpēc mierā nosēdēt nevaru, bet pašas dzīve liekas pilnīgs bullshit's, jo galu galā ne šis, ne tas. mēģinu veikli izmanevrēt starp pienākumiem pret skolu, ģimeni uc un mūžīgo dzinuli ''laist dzīvē''. jo vienmēr taču liekas, ka dzīve notiek kaimiņa dārziņā, ne tavējā, bet šī doma jau pašos pamatos ir nepareiza. dzīve nenotiek, dzīve vienkārši ir. un tu tajā - mazs, liels, tievs, resns. visu laiku velk uz dienvidiem, un sev solu, ka tad, kad beidzot pabeigšu vidusskolu (vēl aptuveni 415 dienas, draudziņ), tad gan es beidzot sākšu dzīvot. mhm, kā tad.