es pēc filmas ļoti daudz domāju un runāju par to, kam ir tiesības stāstīt citu stāstus. filmas scenārija autori ir divi vīrieši ap 40, režisors - vīrietis ap 40, un man likās, ka filma ir tik smaga variācija par meitenes pieaugšanas tēmu, ko var uztaisīt tikai cilvēki, kuri nekad ar ko tādu nav paši saskārušies, bet ir tikai dzirdējuši un lasījuši citu radītus stāstus par to, kā ir būt meitenei no mazpilsētas ar homoseksuālu orientāciju un reliģiskiem vecākiem, nu labi, un arī pārdabiskām spējām. tas viss bija tik ļoti, ļoti klišejiski, kā jau raksti, un tik ļoti attālināti no tā, kā ir, well, būt meitenei un pieaugt. un tā visa homoseksuālā līnija bija tik mākslīga, tik estetizēta, tik ļoti neīsta, ka skaidrs - to var izsapņot tikai kāds, kuram nekad nav bijusi darīšana ar šādas dzīves sarežģītību. kaut kā tā.