šī ir bijusi visnotaļ nelaimīga vasara. it kā jau nekas tāāāāds nav noticis, izņemot, protams, Matejiņa iemidzināšanu, notikums, kura rezultātā mājas ir kļuvušas par daudz aukstāku vietu, bet arī pirms tam pamatā bija nospiedoša melanholija un mazāka un lielāka izmēra bēdas, pārgurums, drausmīga noslēgšanās sajūta un vientulība kā liels akacis, no kura grūti izrāpties ārā. bet es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta un šogad vairāk nekā jebkad agrāk apzinājos, ka viens nav arājs, tāpēc tik daudz vērsos pie draugiem, kā, liekas, vēl nekad. uzprasījos iet ciemos, uzprasījos strādāt kopā, braukt uz laukiem, iet iedzert kafiju un tamlīdzīgi, lai to tumsu drusku padzītu - un tas strādā, vismaz daļēji.

un, kaut arī pavisam no vasaras ir palikuši kādi četri, pieci brīži, kuros ietverama šī te pilnīgā, pāriplūstošā laimes sajūta, no kuriem lielākā daļa bija saistīta ar došanos kaut kur ceļā, es ticu, ka rudens būs labāks. man beigsies remonts, mēs ar Serjožiņu uzņemsim jaunu dzīvokļa biedru un tās drausmīgās sirdssāpes būs nomierinājušās pavisam, pavisam drīz.