runājot par jaunumiem manā dzīvē (un manā kāpņutelpā)

jau kādu laiku naktsstundās kāpņutelpā sastopos ar kādu bezpajumtnieku, kurš mēdz atnākt ar savu matraci un pārnakšņot tieši starp manu un apakšējo stāvu. tā kā viņš tur vienkārši guļ un neko sliktu nedara, pat nav smirdīgākā parādība mūsu kāpņutelpā, kuru mēdz apdzīvot vīri gados, kuriem liekas, ka aizliegums pīpēt kāpņutelpās ir for sissies, un tā nu es nekad neesmu neko par to teikusi, lai jau. bet tad man nesen ar viņu bija vārdu apmaiņa, kad kā jau newly single meitene ar bēdīgu prātastāvokli pēdējās dienās nācu mājās no bāra pēc diviem naktī. vīrs pamodās, paskatījās uz mani un paprasīja, cik ir pulkstens. atbildēju, ka divi, viņš pateicās un turpināja gulēt.

tā nu mēs te dzīvojam, reizēm pie mums ir bezpajumtnieki, reizēm kaimiņiene krāso kāpņutelpu nakts vidū, reizēm kāds uzraksta krievu dzeju uz sienas un pārlako pāri laku, lai noturas. viss ir līdzsvarā.