biju apslimusi kādu laiku. gribētos domāt, ka beidzot esmu vesela, bet - iespējams, ka vēl īsti līdz galam tomēr nē, tie pavasara hibrīdvīrusi tādi jocīgi. it kā viss ok, tikai mazliet iesnas un sāp galva, bet tad es pavadīju kādu laiku, skatoties kaķim acīs un stāstot viņam, ka Serjoža, paklausies, tu esi daļa no bezgalīgā visuma, tu to saproti, VISUMA, un tad es sapņoju par to, ka taisu kārtējo kinolektoriju, šajā mēs rādām pavisam obskūras filmas, uz kurām nāk principā tikai Inga Pērkone, tāpēc ienākumi, kas vēl jādala ar kinoteātri, ir pavisam niecīgi.

nu jā, pamodos un sapratu, ka varbūt tomēr neesmu vēl atpakaļ zirgā.