es šorīt nevarēju ilgi izkāpt no gultas, jo kaut kā gulēju un skumu, kaut arī jābrauc cīnīties uz bibliotēku. tas viss bezpriģels, kas notiek, saslēdzas kopā lielākos posmiņos, un ir viena doma, ko es neesmu varējusi līdz galam noformulēt, bet kaut kā jācenšas.
vārdsakot, man šis viss sviests - tramps kā republikāņu kandidāts, hilarija kā galvenā demokrātu kandidāte, tas murgs, kas panesas LV tieslietās un korupcijas apkarošanā, un tamlīdzīgas parādības - viss kaut kā saslēdzas un liecina par kādu īpatnēju iezīmi. es pārstāvu to cilvēku grupu, kas uzskata, ka populārā kultūra mūs pamatīgi ietekmē, un ietekmē vairāk, nekā mēs ietekmējam kultūru - izslēdzot sazvērestību teorijas par to, ka kāds nosaka, ko mums domāt un kā mums domāt, var vienkārši novērot, ka katrai milzu budžeta filmai ir jāpārspēj iepriekšējā, līdz ar to tās iet arvien tālāk, arvien dziļāk, arvien trakāk. un tām tomēr ir viena kopēja īpašība: tās ļoti, ļoti, ļoti reti parāda, ka darbībām ir sekas un ka kaut kas slikts arī notiek. un man šis novērojums saslēdzas kopā ar novērojumiem par bezpriģelu, kas ir panesies: liekas, ka briesmas ir pārspīlētas, jo gan jau kāds izglābs. kāds cits parūpēsies. Captain America pēdējā brīdī izglābs zīdaini no iekrišanas caurumā, ļaundaris pārāk ilgi runās par saviem ļaunajiem plāniem, tāpēc Iron Man būs laiks ierasties un visus izglābt, un vispār, aukstu aprēķinu un viltību vienmēr uzvarēs mīlestība un draudzība, jo šaubīgie savās sirdīs atradīs spēku pārvarēt šaubas un bailes, un pusaudži ar sirdsspēku un pretty much nulli dzīves pieredzes spēs uzvarēt gadu tūkstošiem senu ļaunumu (kas, stipri vienkāršojot, ir, piem., the vampire diaries sižets).

es kādreiz biju aizrāvusies ar apokaliptisko naratīvu pētīšanu - jo liekas, ka, tik daudz runājot par pasaules galu un pasaules bojāejas riskiem populārajā kultūrā, mēs pilnīgi zaudējam saikni ar realitāti, jo liekas, ja reiz Holivuda uzvar, tad kāpēc mums kaut kādas cīņas vēl ir jācīna arī ikdienā. vakar tiku nosaukta par ultraliberāli, un, tā kā manā pasaulē pasaules gala scenārijs ir arī Trampa nākšana pie varas, šī līdz galam neapstrādātā doma joprojām mazliet muļļājas pa galvu. pievienoju tam sarakstiņam, kurā jau ir Sergejiem sasolītie raksti par Šekspīra īsfilmām un par to, kāpēc Mad Max nav feministiska filma, un ceru, ka kādreiz saņemšos un uzrakstīšu normālāk par apokaliptisko naratīvu ietekmi uz mums.