akadēmiskā vientulība, kad tu svētdienas vēlā naktī tvarsti domas, mēģini tās ielikt skaidri saprotamos vārdos, mēģini atrast, kurās grāmatās kurai idejai ir saknes, taču nekādi nevari atcerēties, vai grāmata ir šeit, vai Pārdaugavā, vai varbūt kādam iedota, vai vispār varbūt atstāji Amsterdamā. no vienas puses, šis beidzot ir tas brīdis, kad saprotu, kāpēc vispār atsāku studijas - man ārkārtīgi pietrūkst šādas pētniecības. taisīt projektus un tos realizēt ir viena lieta, par tiem rakstīt ir forši, bet tāda vientulīga un vienpersoniska akadēmiska pētīšana ir kaut kas pavisam cits.

tik vien kā atmiņa paliek arvien neuzticamāka. ļoti daudz ko aizmirstu.