viens no maniem mīļākajiem videoklipiem ir elbow dziesmas real life (angel) klips, kur pašās beigās peldētāja saka ''to feel that sense of indulgence and that euphoria of just being totally alone'', un man liekas, tā es pavadu savas brīvdienas. pie labākās gribas un mēģinājumiem es vienalga nespēju neko jēdzīgu pa dienām izdarīt, viss ir lēna eksistēšana un snauduļošana. vakar, piemēram, pavadīju kādas divas stundas, guļot gultā un klausoties, kā kaijas kliedz. tā kā vecāki atkal ir kaut kur aizbraukuši, vakar tomēr savācos un pārbraucu uz Pārdaugavas rezidenci, kas vispār nav nemaz tik slikti, ņemot vērā to, ka atkal centra rezidencē visa santehnika ir autā, man atkal tek tikai karstais ūdens, kas ir diezgan nogurdinoši, ja godīgi. otrdien beidzot sāk remontēt, ceru, ka džeki tiešām trīs nedēļu laikā ar visu tiks galā vannasistabas galā, un ceru, ka tikmēr citi džeki tiks galā ar griestiem, logiem un sienām. un cik labi, ka reizēm lietas un notikumi skaisti pārklājas, draudzene dienā, kad vecāki atgriežas, uz nedēļu brauc prom un var mani atstāt savā vecrīgas plašajā dzīvoklī, remonts ir tāds kaučsērfinga laiks, šķiet.

lai nu kā, esmu mazliet bēdīga uz sevi, ka nevaru brīvdienās izdarīt neko jēdzīgu, bet varbūt pēc visiem šiem gadiem ir beidzot jāpieņem, ka reizēm gulēt un klausīties, kā rajonā sakliedzas kaijas, ir jēdzīgākais, ko es varu darīt. un nemaz nedomāt par visādiem rīgassvētkiem, cēsu svētkiem, aglonas svētkiem un visiem citiem svētkiem, kurus laižu garām.