viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir izturēties pret cilvēkiem citādāk, nekā viņi ir pieraduši, protams, saprāta robežās. ja viņi nav pieraduši pie atklātības un tiešuma, es sajūtu grūti pārvaramu vēlmi izstāstīt visu par visām savām attiecībām, kuras jebkad ir bijušas. ja viņi vienmēr žēlojas par to, ka nav laika, tāpēc kaut ko nevar izdarīt, es viņiem atgādinu, ka tā ir viņu atbildība un ka acīmredzot viņi kaut ko dara nepareizi, ja reiz nevar paspēt. un tādu piemēru ir bez gala un malas. tas reizēm noved pie savādām situācijām, bet reizēm tas, kā, piemēram, šodien, noved pie mazliet uzvarētām cīņām, kad vienkārši nepakļaujies kāda idiotiskajiem uzstādījumiem, pasaki, ka uzstādījumi ir idiotiski, un galu galā dabū to, ka ar tevi runā mazliet labākā tonī, jo saprot, ka nebūs nekādas bērnu spēlītes. vismaz uz kādu laiku saprot.

un vēl es šodien brāli pierunāju aiziet uz Mansardu uz grāmatas atklāšanu, satikām visādus cilvēkus, kuriem varēju parādīt, ka skat, mans brālis nav izdomāts, bet ir īsts un dzīvs, un nez kāpēc man tas ļoti patīk un uzlabo omu. es nedomāju, ka kādreiz iepriekš esmu dzērusi vīnu ar brāli kādā grāmatas atklāšanā. toties esmu dzērusi šnabi Oksfordā ar filosofiem kādā kaktu dzīvoklī, alu Parīzē kādā Jaungada karnevālā ar džeku, kuram mugurā bija bruņutērps, kā arī koktēļus Ženēvā ar brāļa spāņu kaimiņiem.

varbūt tomēr autobiogrāfija būs jāsauc ''kā es dzēru dažādās pilsētās ar dažādiem cilvēkiem.''