9. maijs ir vienīgā diena, kad es jūtos nedroši savā dzimtajā pilsētā. pirms kādas stundas atgriezos no Tumes, kas bija ļoti sirreāls piedzīvojums ar kori, sarunām par bēgļu gaitām un patriotismu, un ļoti savādu notikumu gaitu, ko varbūt aprakstīšu kādā citā reizē, kad mazliet noskriesies iespaidi - galva pēdējā laikā ir pārbāzta, bet nav jau brīnums, ja mēneša laikā esmu uzrakstījusi piecus projektus, tāds pārblīvējums galvā. vārdsakot, atgriezos, aizgāju līdz stokmanam pēc kļavu sīrupa un kokosriekstu eļļas, lai taisītu mammai raw vegan chocolate cheesecake, kaut arī man vajadzētu rakstīt savu referātu, kas jāiesniedz līdz pusdienlaikam rīt, bet tam ir virsraksts un aptuvens plāns, un pilsēta bija pilna ar pieaugušiem milzīgiem vīriešiem, kuri nevarēja noiet taisni, un mani tas biedē, un man nepatīk justies nedroši savā dzimtajā pilsētā. sirreāli.

laikam jāķeras pie nakts darbiem. tā pa vienam. visa ir tik ļoti par daudz.