viens no iemesliem, kāpēc man ļoti, ļoti, ļoti ikdienā pietrūkst mat., ir tas, kā mēs spējām strīdēties. mēs esam strīdos viens otru lamājuši, esmu noteikti plēsusi traukus un krūzes, mēs esam viens otru bloķējuši sociālajos tīklos un kur tik vēl ne, bet tas nekad nebija, nezinu, necienīgi. ir tik ļoti viegli strīdēties, otru pazemojot, kas, manuprāt, diemžēl ir biežākais strīdu formāts, bet, strīdoties ar mat., es nekad nejutos tā, ka mēs viens otru necienām vai mēģinām pazemot, diskreditēt vai kādā citā veidā emocionāli aizskart. principā mums vispār strīdos nebija emociju, bija tikai emocionālas izpausmes, kas pauda abpusēju frustrāciju par otra atteikšanos redzēt jēgu mūsu spriedumos. nu jā, un pēc mūsu episkajiem strīdiem, kas nereti ievilkās vairāku dienu garumā, mēs abi jutāmies ļoti labi un kaut kādā veidā attīrīti, jo ir tik svarīgi, ka ir, kur nogrūst savu drāmu. savukārt pēdējā laika nopietnie konflikti ar citiem cilvēkiem ir bijuši tādi, pēc kuriem jūties tā normāli noliets ar dubļiem, nekādas jēgas un nekādas vēlmes pat izlīgt.

ļoti pietrūkst iespējas vienkārši un dramatiski izstrīdēties par personiskiem jautājumiem, bet ne personīgā līmenī. nepārkāpjot to robežu starp cieņu un ne-cieņu pret otru.