es negribu skatīties un redzēt bildes ar bērniem no bērnunamiem, ar pamestiem suņiem un kaķiem, bildes no dzīvnieku patversmēm, bildes no karadarbības zonām, bildes no apple rūpnīcām, bildes ar bezpajumtniekiem, pamestiem un novārtā atstātiem cilvēkiem, dzīvniekiem, es negribu to visu redzēt, jo katru reizi, kad to redzu, es atceros, ka nav nekā, ko es varu lietas labā darīt, protams, var adoptēt bērnu, var paņemt kaķi no patversmes, var iedot bezpajumtniekam barankas, naudu un tīras drēbes cerībā, ka tas aizvedīs pie labākas dzīves, bet es vienmēr atceros, ka ir vēl tik ļoti, ļoti, ļoti daudz citu cilvēku aiz kadra, kuriem ir nepieciešama palīdzība, kuru es viena nekādi nevaru dot. un ka labākais, principā vienīgais, ko es varu dot un darīt, ir nebūt vienai no nelaimīgo ordas, kuriem ir nepieciešama palīdzība. nevairot sāpes un ļaunumu, bet būt mierā, un tas uz visu karu, apspiešanas un vispārējo ciešanu fona ir tik ļoti šķietami savtīgs mērķis, ka man pašai reizēm paliek kauns, ka vienīgais palīdzības veids, kam es ticu (atšķirībā no, piemēram, Markusa, kurš brauc uz Taizemi mācīt angļu valodu, vai arī Arjas, kura Mumbajas graustu rajonos māca bērniem par higiēnu), ir būt pietiekami veselīgam un labam, lai nekļūtu par vēl vienu akmeni uz citu kakliem. nevārīt sūdus, bet uzņemties atbildību. reizēm (un manā gadījumā krietni par biežu) arī citu vietā.

tas tā, piezīmes pēc ikvakara pastaigas pa feisbuku, kuras ietvaros redzēju ļoti daudz bildes no bērnunamiem un dzīvnieku patversmēm.