atgriezties vispār ir grūti. un šogad tā sevišķi savādi, jo pēc divām dienām braucu apskatīt Austrijas kalnus. un vispār, zini, man personīgi Aglona nav tas galvenais, tur tik bieži to garīgumu briesmīgi nosit meitenītes šortos, kas atgādina apakšveļu, un šašliku stendi tieši pretī bazilikai. pārāk daudz pasaulīgā tur apkārt, pārāk daudz cilvēku, kas atbrauc kā uz vienkāršu tusiņu. zinu cilvēkus, kuri mēdza ieiet Aglonā 15tajā uz galveno misi plkst. 12.00, tā teikt, pasargāt sevi no liekiem pārdzīvojumiem, mēģinot saglabāt garīgumu vietā, kur visi tikai pērk un pārdod. nē, nu iekšā bazilikā, protams, viss ir ļoti, ļoti skaisti, bet nu ārpus bazilikas žoga visi izmanto iespēju nopelnīt. pagājušajā gadā tūkstošiem cilvēku sapirkās krustus, kas tumsā spīd, izskatījās vienkārši pretīgi. nu jā, tāpēc man tas pats galvenais ir pats ceļš. ceļš ir bezgalība, un bezgalība mani vienmēr ir valdzinājusi. un tā Latvijas daba, ko redzi katru dienu. svaigs gaiss, Daugava un debesis. un Dievs pāri visam.

iesaku tev arī kādreiz pamēģināt iet ar kājām, tas, ka neesi katole, patiesībā nav šķērslis. piemēram, šogad ar mums gāja daudz luterāņu, arī mana labākā draudzene, kas vispār nav diez cik reliģioza. pats galvenais ir atvērtība un spēja pieņemt to, ka var būt citādāk. bet nu nešķiet, ka tev ar to varētu būt problēmas, tāpēc drošu sirdi iesaku kādreiz pamēģināt. tas tiešām ir ļoti, ļoti skaisti.