CocoRosie fenomenu mēģinu saprast jau kādus septiņus gadus, ja nemaldos. es īsti nezinu, kas man pirmo reizi ieteica paklausīties CocoRosie, drošvien Līva vai Dace, un tas drošvien sākās ar dziesmu Beautiful boyz, un tā dziesma par all those beautiful boys, tattoos of ships and tattoos of tears ar viņu diezgan savādajām balsīm, intensīvo estētiku (es tiešām nezinu, kā lai raksturo to visu vājprātu, kas ir viņu vizuālais tēls, albuma vāciņš, kurā ir vienradžu threesome, vienas māsas mūžīgās uzzīmētās ūsas, dažāda veida vizuāli provokatīvi un izaicinoši attēli un kombinācijas, kas ne vienā pašā brīdī nekļūst, nezinu, kaitinošas un vienkārši provokatīvas. viņu koncerts, ko izdevās apmeklēt, ja nemaldos, 2011. gada rudenī Amsterdamā, bija lieliska audiovizuāla pieredze, kurā māsām izdevās apkopot visādus dažādus savstarpēji nesaderīgus audio un vizuālus elementus tādā priecīgā, domīgā un ļoti dzīvā performancē. 

māsas arī savos tekstos mēdz būt diezgan tādas, nu, tiešas un, ja tas būtu jebkurš cits izpildītājs, tas izklausītos nepatīkami un neomulīgi, bet viņām kaut kā tos visus elementus izdodas apvienot. 

un tad pēdējās pāris dienas esmu pamatīgi uzsēdusies uz viņu jaunākā albuma, kura iznākšanu es, protams, kaut kā palaidu garām, man ir divas vai trīs mīļākās grupas vai mūziķi, kuru jaunākos ierakstus vienmēr palaižu garām, tāda aizmārša vārdsakot. un tad pēdējās pāris dienas visu laiku uz repeat klausos Tales of a GrassWidow, un dziesma Child Bride, bļin. tas teksts it's hard to tell whose little girl I am liek noskriet šermuļiem pāri kauliem. 

iespējams, tas vienkārši sasaucas ar jau vairāku mēnešu garām pārdomām par to, ka šī vieta un laiks, kurā esmu piedzimusi, ir tomēr labākā vieta un laiks, kurā piedzimt.