žēlums ir visbriesmīgā emocija, ko pret kādu just, liekas. tāda ļoti bezpalīdzīga, otru ieslogoša, tāda patronising un dažādos mēros, nezinu, otram godu nedaroša. līdzijušana, jā, empātija, dažāda mēra vienkārši līdzpārdzīvošana, kas tomēr nav tas pats kas žēlums. un tad viss tāpēc, ka esmu sākusi just žēlumu pret absolūti stiprāko cilvēku, ko zinu, brīnišķīgāko un spēcīgāko sievieti, ar ko esmu sastapusies, un mēģinu to sajūtu tagad ravēt ārā.

citās ziņās ir tā, ka andris aizmirsa samaksāt rēķinu, tāpēc mums miteklī nav interneta. labi, ka mēs tādas kustīgas dāmas un esam ceļā. un vēl citās ziņās varu pieminēt to, ka, gaidot savienojumu ar lattelecom pārstāvi, paspēju pagatavot vakariņas, kā arī iesākt ēst. diezgan smieklīgi.