running to stand still

August 19th, 2014

12:24 am

pilsēta šitajā lietū smaržo pēc jūras. milzīgs nogurums, izrādās, apsmadzeņot to milzīgo morālo divdomību un nenoteiktību, kas esmu es un citi cilvēki, ir arī fiziski nogurdinoši.

the comfort of strangers, anonymity and work.

07:23 pm

“Nap like no one is listening. Nap like you’ve never been hurt. Nap like nobody is watching.”

10:06 pm

žēlums ir visbriesmīgā emocija, ko pret kādu just, liekas. tāda ļoti bezpalīdzīga, otru ieslogoša, tāda patronising un dažādos mēros, nezinu, otram godu nedaroša. līdzijušana, jā, empātija, dažāda mēra vienkārši līdzpārdzīvošana, kas tomēr nav tas pats kas žēlums. un tad viss tāpēc, ka esmu sākusi just žēlumu pret absolūti stiprāko cilvēku, ko zinu, brīnišķīgāko un spēcīgāko sievieti, ar ko esmu sastapusies, un mēģinu to sajūtu tagad ravēt ārā.

citās ziņās ir tā, ka andris aizmirsa samaksāt rēķinu, tāpēc mums miteklī nav interneta. labi, ka mēs tādas kustīgas dāmas un esam ceļā. un vēl citās ziņās varu pieminēt to, ka, gaidot savienojumu ar lattelecom pārstāvi, paspēju pagatavot vakariņas, kā arī iesākt ēst. diezgan smieklīgi.
Powered by Sviesta Ciba