trīs gadu laikā, dzīvojot Amsterdamā, ar riteni man bija problēmas vienreiz, kad uzsprāga riepa, braucot pa pilsētu. braukājot pa Rīgu nepilnus trīs mēnešus, man jau ir bijušas neskaitāmas ar riteni saistītas problēmas, ieskaitot pārplīsušu ķēdi un riepu, kas vakar kaut kā pārsprāga uz Čaka ielas. aizgāju pie velo džekiem, viņi parādīja tādu normālu caurumu riepā, drošvien kaut kāds stikls vai akmens.
nu lūk, un ja to vēl saliek kopā ar to, ka visi uz ceļa tevi ienīst, ka ritenis ir jānes uz ceturto stāvu, lai turētu dzīvoklī, jo lejā turēt nav prāta darbs, un to, ka mani jau pirms divām nedēļām gandrīz notrieca policijas mašīna, kas brauca ārā no pagalma nebūt ne piesardzīgā ātrumā, paliek diezgan bēdīgi. un tad es tā nevaru saprast, kāpēc es vispār turpinu pa pilsētu pārvietoties ar riteni, ja reiz šī pilsēta ir tik ļoti tam garīgi nepiemērota un neviens pat nemēģina saprast, kas īsti ir velobraucēji (mans mīļākais piemērs ir lieliskās velonovietnes, kurās iebrauc ar priekšējo riteni, ļoti droša un patīkama konstrukcija), un laikam tad tā ir vēl viena atkarība un paliekas no dzīves NL, tāpat kā pilnīgi nonšalantā attieksme pret izmirkšanu, braukšanu ar riteni lietū un staigāšanu apkārt ar slapjiem, tikko izmazgātiem matiem.
vietu un periodu radītie paradumi.