Man liekas, es atceros pirmo reizi, kad man pieleeca, cik karsh ir iists. Es biju Bosnijaa, bija 2009. gads, vasara un silts. Es iepazinos ar vieteejo puiku vaardaa Alens, mees staigaajaam naktiis pa tumshaam kalnainaam ielaam, un vinjsh man teica, ka, ja es netikshu atpakalj savaa miteklii aizsleegtu durvju deelj, vinjsh mani vediis maajaas, iepaziistinaas ar maati un precees nost. Mees esam dzimushi vienaa gadaa, taapeec tad, kad vinjsh man saaka kaut kaadaa briidii staastiit par to, ka trakaakajaa kara laikaa vinjsh dziivoja pie vecmammas, kas bija kaadus 40 km no frontes, un skatiijaas MTV, kameer krita bumbas un bija tanki, man taa kaa sazhnaudzaas sirds. Un kaut kaa shis staasts par ljoti jauko puisi no Bosnijas, kuram karsh bija paaraak reaala dziives dalja, kas taapeec aizgaaja kaut kur fonaa, man ir palicis par staastu, kas vienmeer liek apjaust to, cik karsh ir iists un kaa tas kljuust laika gaitaa par dalju no tevis. Un arii to, cik ljoti man ir paveicies piedzimt shajaa laikaa un telpaa, kuraa karshs un vardarbiiba nav starp manaam pirmajaam atminjaam.