a la campagne

nu ta' es arī gribu piesviest savu artaviņu vēl Jāņu sakarā.

vakar vakarā, braucot mājās no laukiem, ar krustmāti pētījām mākoņus. mēs tā kādreiz darījām ar brāli un mammu, braucot uz laukiem vilcienā. liekas, tas bija tik neiedomājami sen, tad, kad vēl nelikās neiespējami pavadīt mierīgu bezdarbu un bezskolas mēnesi, vienkārši dzīvojot laukos. mēs gulējām diendusu pagalma vidū, un apkārt mums skraidīja vistas, skaļi kladzinādamas, mēs mīcījām sienu un katru dienu braucām pie māsīcas draudzenes peldēt, mēs skrējām pa to putekļaino ceļu, sacensdamies, kurš ātrāks, un vien' vasar' brālis ar vienu brālēnu sarakstīja lugu Dzelzceļa piedzīvotāji par Rutku tēvu un Rutku māti, kaimiņieni un bērniem, darbība notika mājā, kas uzcelta uz tualetes, un uz pie griestiem piekārtās lampas bija uzlikts maitas putna izbāzenis. lūk, tā bija mana bērnība.

godīgi sakot, tagad tur nekas daudz arī nav mainījies, tikai tuvējā upīte kļuvusi vēl seklāka un aizaugušāka un piemājas vītolā iekārtas šūpoles, kur es arī pavadīju lielāko daļu laika. mani šīgada Jāņi bija diezgan mierīgi, vēli un ļoti, ļoti mīlīgi. spēlējos ar bērneļiem, kāvos ar puikām, spēlēju futbolu ar uzlocītām baltām linu biksēm nakts melnumā un mētāju ieplīsušu lidojošo šķīvīti, kad sāka aust gaisma. līdz astoņiem rītā sēdējām šūpolēs ar vienu čomu, kas tik ļoti, ļoti atgādināja Rihardu, ka vai bail palika - žesti, ķermeņa uzbūve, sarkastiskās piezīmes, domāšanas veids, pat tas, kā viņi skrien, ir līdzīgs. tā mazliet baisi un neomulīgi dažbrīd palika. lai nu kā, šie Jāņi bija mani lieliskākie so far. mierīgi un skaisti.

un nu varu sākt dziedāt to briesmīgo dziesmu bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs sešpadsmit... lai gan tiešām, drīzāk būtu jāpārveido bet vai viņš beidzot mīlēs, kad man vairs nebūs sešpadsmit?