žļurb
žļurb, žlūrb. zem samērā nonēsatajiem apaviem sļarkstījās ūdens. atkusnī bieži gadās iekāpt peļķē. jo, redz, izkusušajam ūdenim nav kur palikt un tas vinkārši krājas virs ledus un piebristās sniega kārtas. tad nu ar viegleim lēcieniem viņš lēca no viena nosacīti sausā pleķīša uz otru. taču visai iecērojamā sūce apavos nebij pārspējama. laida iekšā ūdeni un, ziniet, ja tāda veida apavi būtu kaut cik pielīdzināmi kuģim, tad visas žurkas jau sen būtu projām. tik tiešām, kājas slapjas un tur neko nevar darīt. atliek vien ātāk steigties mājās. kamēr vēl jāmin atkusušais afalts tikām jau labi un tik pat kā nevar manīt nekādas sūces. tāču nogrižoties uz finiša posmu, kas sanāk uz tāda sānceļa bez asfaltbetona seguma tad tik sākas īstā cīņa. tur cīnās tādi spēki kā: veikība manevrēt pa sausākajām vietām, apejot lokālos ledus okeānus, un ūdens, kurš kā nemazināms spēks centīsies samērcēt tavas pēdas tā krietni. uz ceļa sakaisīto granti varēs jau drīzumā spaiņiem grābt. nav jau grūti uzminēt, ka ūdeni nav iespējams uzveikt. kājas ir slapjas. tos novelkot nost, zeķes var vienkārši izgriezt un izveidot nelielu peļķīti siltajā istabā. diez ko lai rīt dara, kā lai atkal nepārnķ mājās slapjām kājām? ui, bet galvenais, kā lai līdz skolai tiek ar sausām, jo visu dienu pavadīt tādos noslīkušos kuģos ir tīrākā pašnāvība noslīcinoties!