algoritmi

kafijas pauze darbā, nevar rauties un rauties, bet nekur neaizrauties, sēdēt visu laiku uz vietas un censties aizsniegt debesis. sēžot, protams.
Nedēļas nogalē bija visādi notikumi, tikšanās, pārsteigumi un arī gana jautras pasēdēšanas, lai šo varētu droši nodēvēt par vienu no pēdējā laika raibākajām nedēļas nogalēm. Protams, ka jāpiesauc arī svētdienas rīts, kad, PROTAMS, gandrīz nogulēju nolikto tikšanās laiku braukšanai uz Poliju komandējumā. Jā - komandējumā svētdienas rītā, kur prāts? Bet viss ir labs, kas labi beidzas. šo teikumu laikam vajadzētu ierāmēt/pasvītrot/ieķēpāt kārtīgi un pasludināt par šo dienu svarīgāko saukli, attiecināms uz visu, visur, visiem.
Sajūtas ir visādas, sākot ar samulsumu, beidzot ar neizsakāmu prieku par to, ka bija kā bija un ka man taču ir paši labākie draugi pasaulē u vispār viss dikti skaisti un saulaini. Atrastas arī kaut kādas jaunas šķautnes sevī, savos uzskatos un vēlmēs, tagad tikai jāliek pamazām bilde kopā un jādomā, kas sanāks beigās.
Polijas lielais salūts gandrīz kā zīme, ka ceļš ir pareizs, doma ir uzķerta, ka tagad tikai atliek rušināties uz priekšu.

And if you feel homesick, give me your hand and i'll hold it!


:)
Best wishes,
Līna.

Iespējams, ka viss, kas notiek ar manu ķermeni pēdējā laikā, tas, ka man ir temperatūra, tas, ka ir migrēnas lēkmes, tas, ka vakar visu pasauli ienīdu par to, ka man ir slikti un auksti, un bailīgi, ir vienkārši un pavisam viegli sasaistāms ar to, ka pēdējā laikā jūtos tā, it kā balansētu uz kaut kādas pavisam šauras laipiņas. Tā kā līdzsvara sajūta man diez ko labi izkopta nav, pastāv pavisam liels risks novelties. Ir sajūta, bet es nezinu, kā no tās tikt vaļā, kā lai to apmāc un iestāsta sev, ka viss ir pareizi un tieši tā jābūt. Sajūta, ka esmu tur, kur šobrīd nevēlos atrasties. Nevis nevēlos, bet sajūta, ka man būtu jābūt kaut kur citur. Es vēl gan neesmu pati sapratusi, kādā jomā tas viss ir, vai arī iespējams, ka visās jomās kopā... Kā lai to saprot? Šķiet, ka ,vai nu kaut kas ir iestrēdzis, vai arī tas vienkārši vairs neies uz priekšu un ir jāmeklē kaut kas cits, bet patiesībā es laikam vienkārši gaidu, kad man kāds atnāks un pateiks visu priekšā, tieši vai netieši. Gaidu, kad kādā no visām neskaitāmajām malām kāds izdarīs tādu manevru, kas man liks saprast, kā patiesībā es vēlos būt.

Meh.

Current Music: Birdy - People Help the people

tikko man kolēģe pasniedza garšīgāko tēju, ko līdz šim esmu dzērusi.
ņomm ņommm.

es esmu bēdīga, dusmīga un samulsusi reizē. Kāpēc cilvēks nevar dzīvot mierīgi savu dzīvīti bez visādām lietām un pārdzīvojumiem visu laiku?
Tagad, kad beidzot mēs esam tikuši dzīvoklītī, kuru gaidījām ilgi un dikti, kad beidzot mums ir liela un superīga gulta, kurā izgulēties un ir dzīvoklī tik silti, ka var staigāt basām kājām ziemā un pat man nesalst, tad tagad pēkšņi pašā krustojuma viducī nomirst mašīna, un rokas vispār dreb un viss galīgi garām. Kā tā var? Viss iet, tikai pati mašīna ne, kas nozīmē, ka lampas deg, salona gaismiņa arī, signalizācija darbojas, bet mašīna nedarbojas. Cik jauki ir tas? Paldies labajiem, lai arī mazliet aizdomīgajiem cilvēkiem, kas, striķim noplīstot trīs reizes, mūs tomēr aizvilka prom no ceļa vidus, līdz pat Stabu ielai. Lai arī līdz servisam netikām, vismaz neesam vairs ceļa viducī, bet gan maksas stāvvietā. Vismaz līdz rītdienas plkst 8.04. Riktīgi pārsalu, ārā jau arī tieši šodien ir jābūt superaukstam vējam un arī mīnusos. Izmisums un vispār.

[dzēsts]

esmu riktīgs piktumlācis. Grrrrrh. Domāju, ka nu mašīnā arī tagad aizies visa mūsu nauda. paldies.

visādi.
jūtos. notiek visādi.

ārā sācies pavasaris, galvā sācies pavasaris, sirdī arī. svārkos šodien.

nedēļas nogalē atkal bija tā foršā sajūta, ka sēdi ar draugiem, strīdies, smejies - un ir tik forši. Man ir tik forši draugi.

Mhm.

Current Music: Mama do the Hump

pirmdienas rīts, tas, kas atnācis pēc nedēļas nogales. pēc šīs nogales es varu sist sev pa plecu un dziedāt slavas dziesmas, jo esmu attaisnojusi savu braukšanas apliecību ar nobrauktiem aptuveni 500km, kā arī ļāvu trīs vīriešiem mašīnā dzert un būt "jautrā garastāvoklī". vakar vispār bija dikti jau nu skaisti, jo braucu pa dienu, spīdēja saule, ceļš bija tīrs, mašīnu sākumā bija maz mūzika skanēja skaļi un skaisti.. un tas viss atgādināja vasaru un festivālus. Un tik jau nu ļoti gribas. Nogurums gan pēc šī brauciena liels. Divas gandrīz negulētas naktis, jo sabāzt baru skaļu + vecu cilvēku vienā trīsistabu dzīvoklī un gaidīt, ka nu tik būs lielā atpūta - uf? Visvairāk man patika svētdienas rīts, kad brokastīs visi dzēra šņabi, šampanieti un moku ar pienu, bet es lēnā garā izdzēru puslitra burku paštaisītas tomātu sulas. Tā lūk, šoferīt, notiek Latgalē.


Atgriežoties Rīgā, sapratu, ka tiešām man dikti jau nu patīk mūsu jaunā mājvieta, es tur jūtos labi, silti, mājīgi. Kaķim patīk. Kasparam arī. Vēl tikai vajag gultu, televizoru un pārīti sienas pulksteņu un laime pilnīga. Ēdam kūkas, dzeram šampanieti un ballējamies.

Vispār viss skaisti, ļoti ceru, ka darbā šī diena būs mierīga, lēna (ne jau tā, ka laiks velkas un netieku mājās) un ar daudz skaistu mūziku, bez stresiem. Neko negribas darīt. :)Apčī.

Current Music: Audioslave-Like a stone

uzrakstīju pasaku kolēģei, jo viņa nezināja, ka kāds kurmjiem ir spļāvis sejā. Nu!

[15:55] līna: Reiz dzīvoja kurmis, kurš redzēja tik skaidri kā visas pasaules žirafes kopā. Dzīvoja kurmis laimīgi, dzēra mohito un gulēja pludmalēs, mežos un uz ceļiem. Skatījās, redzēja gan mašīnas, gan saulrietus. Līdz kādu dienu visas pasaules ļaunās žirafes nolēma, ka tā turpināties nevar, jo kurmis ņem un izdzer visus viņu mohito un apēd visas sliekas, kas parasti žirafēm stāstīja visus jaunumus. Jā jā. Un tad viņas nolēma, ka kurmim jābūt aklam kā mīlestībai, viņas ilgi prātoja, kādā veidā to panākt, tā, lai neviens nepamana. Domāja ilgi, domāja gari, gandrīz tik gari, kā pašu kakli. Un izdomāja. Viņas ņēma un sāka spļaut kurmim sejā, tas viss no augšas lidoja tik ilgi, ka uzņēma dikti lielu ātrumu un trāpīja kurmim dikti sāpīgi sejā. Kurmis bijās, kurmis vairījās, nespēja saskatīt, kas ir vainīgs, jo žirafes bija tik augstu un tik tālu, un tik dikti jau nu gudras. tā kurmis ņēma un ielīda zemē, kur žirafju spļāvieni viņu vairs nevarēja aizsniegt, taču no lielā trieciena ar kādu tie spļāvieni viņam nāca sejā, viņš bija palicis akls. Gandrīz tik akls kā gailis, kad tas iebāzis galvu tukšā konservu bundžā. Mh. Tā žirafes tagad arvien laimīgas sūc savus mohito siltajās zemēs, bet kurmis dzīvo zem zemes un tusē ar sliekām.

man šķiet, ka šādi, kā pēdējo mēnesi, es mūžā jūtos pirmo reizi. tiešām. tā tiesību padarīšana mani iekšēji kaut kā savā ziņā bija sagrāvusi. saplēsusi un neļāva elpot. tagad, kad tas viss ir cauri, es jūtos dīvaini brīvi, lai arī savā ziņā vēl joprojām pieķeru sevi pie domas, ka neticu, ka viss ir beidzies. it kā nebija lielu moku, nekas nenācās tik grūti, lai būtu jāraud un jāsit galva pret sienu, tomēr tas mani kaut kā dziļi spieda zemē. pat pabeigt augstskolu nebija tik smagi, lai arī tas ilga nevis trīs ar pusi mēnešus, bet gan četrus gadus. dīvainās, dīvainās smadzenes, prāts un tā labirinti.
darbā viss cirkulē, griežas un mutuļo, brīžiem ļaujot man ievilkt man dziļu elpu, bet brīžiem sitot mani pret sienām un kliedzot, lai svācos un saņemos. ir cilvēki, ir darbi, ir smiekli, nav asaras.
soley, soley, soley. pa rinķi, uz rinķi, ap rinķi.
šodien uz dobeli dzert šampi un priecāties, baudīt māju siltumu un suņu skatienus, siltumu un biezos kažokus bužināt. jo ir piektdiena.
ak jā. mēs pārvāksimies, tas ir tāds liels, skaists pavērsiens, ko es dikti gaidu un alkstu. dzīvoklis mums ir arī tagad, bet visu šo laiku mani nepameta sajūta, ka tas ir īslaicīgi, ne man. patiesi, sajūtas nepievīla.

ou jē jē jē!! tiesības kabatāāāā, jēēē jēēē jēēē!!!

Vairāk nekas pār pirkstiem šobrīd nenāk, vīns līst un rozā papīrītis peldas glāzē, jē jē. Ar visu to bezgala neglīto bildi, kāda tapa. Bet nu jau laikam vienalga!

ir tā kā ir un nekā citādāk, jo citādāk nemaz nevar būt, kā tikai tā kā jau ir. jā.
šodien nenoliku braukšanas eksāmenu, bet mani tā nu kā visi mierina, kā īsti vīri jau nemaz neviens nenoliek ar pirmo reizi (izņemot Maiju), tomēr man tāpat mazliet gribas iedzert šodien, jo es taču, kad izskritu uzdauzīju pat pa stūri, jo eksaminators bija tik foršs un jauks, ka man ļoti būtu gribējies pie viņa nolikt. domāju, ka viņam arī būtu gribējies, lai es nolieku, bet nu nekas. caur ērkšķiem uz zvaigznēm, jeb kā es teiktu, caur eksāmeniem pie tiesībām. toties pēc tam es varēšu rullēt uz nebēdu, šurpu un turpu, uz priekšu un atpakaļ, tā un šitā, tur un te. bet vispār es arvien vēl esmu pārsteigta un katru reizi pārsteidzos arvien no jauna, ka vispār par kaut ko varu šitik te drausmīgi satraukties, tā kā tāds maziņš zvēriņš pie lamatām. sirds dauzās, kājas dreb un smadzenes kratās. pfff, no īstā vīra ne ziņas ne miņas. bet būs.
vēl ir tā, ka mazliet bēdājos par to, ka tik ilgi neesmu bijusi Francijā un satikusi draudziņus un vispār un varbūt arī mazliet jau aizmirstu valodu, tāpēc es ik pa brīdim noklausos kādu franču dziesmu, bet filmām un grāmatām nevaru saņemties, jo mēs tomēr esam divi, kas tās filmas skatās. rār. nekas, gan jau kādreiz kaut kas mainīsies. Jānogrābj kāds klients Francijā.
vēl man arī nogrieza manus brvīgos matus, kas īstenībā nu jau nebija vairs nekādi burvīgie, bet salmu salmi, kas pinās dredos un draudēja likt man tos pašai nogriezt, ja vēl kādu laiku to neizdarītu frizieris. tā nu es tagad smērēšu matos visādas dadžu eļļas un pielūgšu visādus matu dievus, lai šie aug gari un skaisti un beidz vienreiz lūzt un šķelies, mošķi tādi. mh.
vēl ir tā, ka šodien ārā bija lielais drausmu putenis un arī šodien ārā bija lielā saule. jū. saožu pavasari, kūst.

Pavasari, pavasari, nekavējies, brien šurp!

galvā ir tāds kā jūklis. mudžeklis, kurā brīžiem es neredzu nedz pati sevi, nedz citus, es arī nezinu , ko gribu un kā ir jābūt un kā būtu vislabāk.
brīnumaini, kā mūzika spēj mainīt, ietekmēt garastāvokli, sajūtas un domas. apbrīnojami.

13.00

kas būs nākotnē?

Un vispār ir tā, ka man laikam ir galīgi tizlas kājas un nervu sistēma man ir galīgi sabrukusi, vispār kaut kas iekšā sabrucis tā kārtīgi. Tieši pa nedēļu man ir tas viss jāsavāc, jāsamontē atpakaļ un jānostabilizējas līdz normai un vēl labāk. tas par to, ka man šodien bija skolas braukšanas eksāmens, šitajā aukstumā, kas gan vairs nav tik auksts kā bija, bet tāpat ir gana auksts, lai man nosaltu kājas. gājējus gan laika uzlabošanās ir sadzinusi uz ielām, man par sliktu. ir jau tā, ka es nenoliku, jo vispār daudzi "jo", es jau varētu taisnoties un teikt, cik visi ir slikti un ļauni un mani nemīl, bet īstenībā man vienkāŗsi jāatzīstas, ka mani nervi bija nobrukuši, kāja tā drebēja, ka es to nevarēju noturēt uz sajūga un kāda tad tur vēl braukšana. protams, ka izkritu. un asaras gandrīz pa gaisu, bet nebija. vispār jau tā ir, ka jautājums - kāpēc, ja mācāmies braukt ar dīzeli, csdd eksāmens ir ar dīzeli, skolas eksāmena autiņš ir benzīns, vēl pietam kaut kāds jancīgais, kurā, ja noslāpsti, ir jāspaida kaut kādas podziņas, lai atkal iedarbinātos? un neapšaubāmi ir tas, ka es visu laiku slāpu nost, man tā mašīna (bembis, man šķiet), galīgi nepatīk. tagad man raustās viena acs un mani tas kaitina vēl vairāk. vismaz figūras es noliku, par tām es stresoju apmēram četras dienas no vietas, jo nevarēju aizbraukt satrenēties, jo visas man zināmās mašīnas rīgā ir nosprāgušas. nekas, es visu imeācījos teoretiski un noliku praktiski. būtu forši, ja teorētiski varētu iemācīties arī nesatraukties un apvaldīt sev nepazīstamu mašīnu. šobrīd mazliet neciešu sevi, jo tā ir nauda un nauda vispār ir viss.
kāpēc vispār tādi skolas eksāmeni ir nepieciešami? bojā manus nervus un kāš manu naudu. negodība.

un vēl es dikti nosalu, jo, protams, tramvajs jau nevar nākt tad, kades stāvu pieturā un šo gaidu.

šito es nepārlasīšu pagaidām, ja tur ir kļūdas, lai ir. man ir skumji paršo tēmu un es esmu dusmīga, galīgi .

jāiedzer kafija.

lai būtu kā būdams gan jau kaut kā jo nekad nebūs tā ka nebūs nekā

ā, nu jā. vēl jau neesmu palielījusies sev un citiem par pārmaiņām dzīvē/darbā/mīlestībā. pff, ko nu runāju, mīlestībā viss pa vecam, kā iemūrēts vai iecirsts akmenī.
Darbā tagad ir tā, ka vienu dienu mani izsauca un man pajautāja, kā tad nu man patīk te strādāt. man jau auksti sviedri, visādas domas, ko esmu izdarījusi, vai tieši otrādi - neesmu, kas nu būs, vai mani atlaidīs un ko es tālāk darīšu. Jo pēc vārdiem - gribam ar Tevi parunāt - vells viņu sazin', kas var saskriet prātā. Bet viss normāli - man piedāvāja pārņemt jaunus pienākumus - komunikāciju ar Zviedriju (un, nē, es neprotu zviedru valodu!!), par ko man jau sirds gandrīz noklapēja, jo nu jāāā, pēc tās pusminūtes, ko man deva apdomāties, protams, ka es piekritu, lai arī liekas, ka kas nu būs, un es taču esmu čukča un pat tajā, ko šobrīd daru, vēl esmu iebraukusi tikai daļā, un arī tajā pašā mazākajā daļiņā, kas iespējama. Bet nu - ja jau piedāvā, kas es tāda, lai atteiktos. Ko domā, es te staroju rinķī,kamēr paiet kādas pāris stundas un mani jau atkal sauc parunāties. Kas tad, tomēr pārdomāja, jo es pārāk spilgtu gaismu izstaroju?? Nā, nāk vēl viens trieciens i manai mazajai muļķa sirsniņai, i prātam, kas galīgi jau nu samulsis - 16.01, vakarpusē jārāpjas uz prāmja un jādodas sava mūža pirmajā komandējumā uz Zviedriju. Principā ideja tāda - es pat vēl līdz galam nesaprotu, kas nu būs man jādara, kādi būs mani pienākumi un vispār, bet man jau šajā tēmā ir jābrauc komandējumā. Jes, jes, jes.
Tā, nu lūk, krāmēšu nedēļas nogalē somas, mazgāšu drēbes un satraukšos par to, ka man nav ērtu apavu, ko vilkt uz izstādi, kurā kājās būs jāpavada daudz jo daudz stundu, un tad pirmdien aidā jūriņā. Uff! Pirmo reizi mūžā gulēšu uz kuģa, pirmo reizi mūžā būšu Zviedrijā un pirmo reizi man būs komandējums. Kas gan to būtu domājis.
Es to uzzināju pagājušo nedēļ, bet šķiet, ka vēl joprojām sirsniņa kaut kur ietrīcas, kad par to atceros. Vienā brīdī jau pat likās, ka uff, galīgi piemigusi biju un nosapņojusi to visu, bet nē. Tas viss ir taisnība!!


Jāsāk mācīties zviedru valoda, draudziņi!!!

Jā, un vēl. šodien beidzās manas mokas ar swh rock, jo es nopirku superīgas, mīkstas, lielas un samērā lētas austiņas, kuras tagad mani nenormāli priecē un es esmu nenormāli pārstilīga, jo tagad man vairs nav jāsaka visiem, ka nevaru noklausīties viņu ieteikto dziesmu, jo man nav ar ko. Jessss, jeeesssss, jesssss.

Sapotējām kaķi, tajā dienā bija galīgi samiegojies, bet nu jau atkal trobelējas. Traks var palikt, bet nu tāāāāada mīla man pret viņu, uh!


Kas jauns Tavā pasaulē?

labrīt.

ilgi un gari domāju par to, ko vēlētos uzrakstīt nu jau iepriekšējā gada noslēgumā. domāju tik ilgi, kamēr tas gads, par ko jārunā, jau aizgāja un pameta mani vienu pie pūķiem. jāsaņemas.

pagājušais gads bija raibs, mīlestības pilns un piedzīvojumiem bagāts. tāds, ko laikam šad tad atcerēšos. Es gan nezinu, vai, kad atcerēšos, zināšu, ka tas notika tieši 2011. gadā, bet tas jau nav galvenais. galvenais, lai tagad zinu.

man aug visforšākais māsas dēls, kāds var būt vispār šajā pasualē un vēl arī pāris citās pasaulēs. viņš jau ir tik saprātīgs, ka viņam ir pašam savi "visi mani draugi", viņam ir vēlme rosīties, palīdzēt, kārtot, zīmēt, strādāt, runāties, redzēt, pētīt un vispār visus valdzināt ar savu koķetīgo dabu. viņš iet bērnudārzā un viņam bija pirmā apzinātā eglīte un Ziemassvētki, kuros rūķis, piedauzījies pie durvīm, atstāja lielus maisus ar dāvanām un atstāja mulsumu un satraukumu mazajā dvēselītē. Viņš jau ir izaudzis tik liels, ka var pavēlēt man celties augšā un tad tupties uz zemes, lieki teikt, ka vienmēr sanāk, tīri kaut vai tās mazās, žēlās balstiņas, skatiena un lielās apņēmības dēļ.

es biju arī Atēnās. trīs gari mēneši vienatnē ar sevi un bērnu. vairāk ar sevi. laba, bet gara un grūta mācība, kā izturēt sevi un savas domas.

mums ir sava vieta tagad, savs dzīvoklis un savs kaķis, mums tagad ir sava mazā pasaulīte, kurā ierušināties, kad gribas visiem priekšā aizvērt durvis un palikt vienatnē. es sen par tādu tiku sapņojusi, beidzot ieguvusi. sava mazā rutīniņa. kaķis mums ir superīgs, ar plusiem un mīnusiem kā visiem. kaķis mums pūkains un bezgala mīlīgs.

es eju autoskolā un nu jau tuvojos noslēgumam. ļoti ceru, ka jaunā gada pirmajā mēnesī to lietu nobeigšu, tā lai viss ir savās vietās. Mašīna arī jau ir. mūsu mazā, mīļā mašīnīte.


vēl šajā gadā man sakārtojās draugu loks. tas ir tā, ka nejau līdz šim nekas nebija skaidrs. vienkārši šajā gadā dzima tāda burvīga vide, tāds pulks uz kuru paļauties, ar kuru būt un kurā ir salasījušies visdažādākie cilvēki, taču visi ir tik brīnišķīgi un spēj viens otram ļoti daudz dot. pats galvenais - labu kompāniju, draugus un atbalsta sajūtu. un ko gan vairāk vajag?

protams, ka jāpiemin arī tas, ka es beidzot atradu satbilu darbu, kurā šobrīd arī izlieku gandrīz visu savu enerģiju un sparu. lai arī diezgan pilns ar stresu, taču tas tagad ir mans, ar visiem plusiem un mīnusiem. rullējam uz priekšu.

tā kā šis pūķa gads tagad būs mans, un man paliks 24., un mamma stāstīja, ka pūķis esot talismans un vispār veiksmīgs, tad es uz to arī lieku cerības - uz savu veiksmi un vēl labāku, vēl krāsaināku gadu. Man apkārt ir skaisti cilvēki, ar kuriem piedzīvot skaistus notikumus, klausīties skaitsu mūziku un svinēt skaistus svētkus. vai arī vienkārši - skaisti dzīvot.

laimīgu!

vairāk kā nedēļu pamazām krita un nu aizkrita pavisam tā auss ciet!
Un tieši pusē, kur sēdēs instruktors.

Kā lai vakarā tiek ar to zarazu galā?

vispārīgais vispārinājums ir tāds, ka vakar tika sasaiņotas dāvanas, skanēja māsas iekārtotā jūtūba pleiliste ar skaistajām mūzikām, dega Ziemassvētku lampiņas, kas visu cauru gadu karājas pie kādas no sienām, kaķis murrāja un palīdzēja/galīgi nepalīdzēja rosīties un viss bija skaisti. Vakar bija tas vakars, kad mazlietiņ kaut kur dziļi, dziļi iekšā iezagās sajūtiņa. Pēdējo dāvanu trūkuma vadīti bijām arī Doma laukuma tirdziņā, kur tik jauki, kur tik skaisti, ka iedzindzinājās manī sajūtiņš. Lai arī nav sniega, līdz ar ko Krišjānim nav ziemas prieku, tas tāpat nemaina to, ka parīt mēs visi sēdēsim ap galdu, kamīns kurēsies un mēs visi būsim dikti, dikti laimīgi.
Darbā tagad ir priecīga atpūta, es dancoju apkārt un tie darbiņi, kas palikuši, kas nāk no jauna, tie nespēj izbojāt to, ka rīt ir piektdiena un pēc rītdienas jau ir svētki, ka rīt mēs visi trīs (mhm, kačis arī) riposim mājās un sāksim gavilēt un priecāties, un domāt par eglēm un mantiņām, un lampiņām, un konfektēm, kuras vecāki būs sanesuši no skolas eglītēm. Mmm. Nekas tagad nedrīkst to izjaukt.


Ziemassvētki, Ziemassvētki, hou, hou, hou!

Šogad tie Ziemassvētki pavasarī/rudenī. Šogad tie ir Pavasarrudenssvētki. Putniņi čivina kā pavasarī, bet pelēcība un lietus no rudens. Tikai lampiņas un egles palikušas no ziemas, čiks vien ir.

Miegs, miegs, miegs. Žēl, dikti žēl, ka šogad visi svētki ir nedēļas nogalēs, bet mani mierini fakts, ka pēc tam atkal tos gadus būs darba dienās. Optimizmz.

Darbos pamazām iestājas miers, sanāk laiks tējām, smiekliem un mandarīniem.

Mazajā dzīvītē viss forši, kačis šodien sagrauzis datora lādētāja vadu, Viņš pikts un ņurkšķ visu laiku, kačis laikam nesaprot. Bet tā ir skaisti, tā mēs te murrājam vakaros, skatāmies bišķiņ filmas un gaidām svētkus. Tikai žēl, ka vienam būs jāpaliek vienam visas svētku dienas. Ehhh.


Bučas mīļajiem. Bučas.

plānotājs jau stāv uz galda. skaisti violetā krāsā. es nezinu, kur no prieciņa iebāzties, bet nezinu, kā lai sagaida brīsniņu, kad varēs sākt lietot!! Gan jau, gan jau.

Un vēl, bijām veikalos un Viņam nopirkām beidzot apavus. Mhm. Man vajag jaunu somu, nu tā ka tiešām, pagaidām staigāju ar maziņo, bet šodien saskāros ar problēmu, ka tur blociņu pat vairs nevarēju iebāzt, ejot pie klienta. Eh darba ļauži ar darba štellītēm.

Tagad no veikala man par prieku ir atvesti mandarīni un karstvīns. Nopirkām arī kaķim, kur asināt nadziņus, patiešām, patiešām lēti, tikai šis pagaidām ne ausi neceļ, viņam pa nakti aktīvais. Deg svecīte, pie sienas karājas krāsainās lampiņas, Viņš mācās un skan 101 mieriņš, ak idille.

Gribas arvien vairāk domāt par dāvanām. Saiņot, priecāties.

lietas.
mums ir kaķītis. kaķītis ir tik foršs, ka gribētos viņu šad tad nospiest no laimes. Susums, saukts arī par Susi.
Darbā viss it kā ritinās pats no sevis, stresa gana, sirma vēl neesmu un pieradīšu, cerams. Naudas varētu būt vairāk, bet, kur gan tā nevarētu būt.
esmu atradusi beidzot sev plānotāju, nepagāja ne mēnesis. Šodien plānoju nopirkt un tad laimīgi skatīties uz to tik ilgi, kamēr tas sakautrēsies.
mašīna arī ir. mūsu foršā mašīna.
tiesības jānobeidz. torijas esmu pievarējusi, tas laikam bija pats vieglākais.

gribas Ziemassvētku sajūtas. Pamazām ieeju radošumā un sāku domāt par dāvanām, jāmeklē mūzika, lampiņas jau ir pie sienas, jāiepērk sveces, mandarīni, karstvīns.. Un šai nedēļas nogalei būs būt noskaņās! (ja neskaita to, ka 6dienā vēl jāpaspēj darbā nostrādāties..)

Mhm, tā man iet, ja nu kādam rūp.

Ā, un jā, māsas sīks ir tik jau nu nenormāli foršs, ka es nezinu! Viņš vienā brīdī no mazuļa pārtapa par mazu cilvēciņu, kurš stāsta, rāda, darās, palīdz un vispār - viņam par visu ir viedoklis. Ak.