ne tikai tā. - Post a comment

Sākšu ar Operu.
Man dzīvē ir ļoti paveicies, ka vecāki izaudzinājuši par cilvēku, kam kultūra un māksla ir augstā godā. Vēl vairāk man ir paveicies, jo tā nav jābauda vienai, bet draugi arī kā reiz trāpījušies tādi paši kultūras gurmāni kā es. Labi, taisnības labad jāsaka, ka ne nu es kāds eksperts, ne nu kas, bet laiku pa laikam savu dvēseli atveldzēt kādā mākslinieciski izskaistinātā pasākumā tomēr labpatīk. Šajā reizē bija izgājiens ar Māru un Elīzu. Tieši nesen prātoju par to lielisko, kopistisko brīvdienu, kas pirms laba laika mums bija, kurā nodeldējām pāris izstāžu zāļu grīdas, pasēdējām mīlīgās pasēstuvēs, kā arī vakara izskaņā izlakām kādu duci dažnedažādu aliņu. Šoreiz mūsu izgājiens diemžēl (vai par laimi) aprobežojās tikai ar vakara izklaidēm, lai arī man it kā bija brīvdiena, bet Elīzai šobrīd brīvdienas ir dienu pēc dienas, lielā notikuma gaidās ieriktējoties jaunajā mājoklī.
Prieks redzēt Operas namā tik daudz jauniešu. Kaut kā diezgan bieži sagadās, ka esmu izrādēs, uzvedumos, koncertos, kur lielumu skatītāju pulka sastāda krietna gada gājuma ļaužu. Jāpiebilst, ka izvēlētā izrāde gan šoreiz maketn' atbilda jauniešu auditorijai - Karmena. Vecās skaņās, jaunā paskatā šī klasika diezgan veiksmīgi uzrunāja gan mani, gan manas sabiedrotās, ko nevarētu teikt par to ļautiņu sauju, kas, krievvalodīgi apspriežot jaunākās ziņas, uz neatgriešanos aizdevās prom vienā vai otrā strapbrīdī. Jāpiekrīt gan Elīzai, kura norādīja uz jokainībām peronāžus atveidojošo tēlu izvēlēs, bet tāda nu reiz ir operas specifika - lomas sadala ne pēc ģīmja un līdzības, bet gan pēc balss un vokālajām dotībām. Lielos vilcienos jau viss kārtībā, bet pāris amizantu salikumu gan uz saktuves pagadījās, kā piemēram ieapaļās un ne pārāk nu vairs jaunās Ilonas Bageles atveidotā draiskā skuķe, kas dienas vada ielu bandas paspārnē, kā arī sižeta līnijā tik iekārojami un iznesīgi attēlotais vīrišķis spiests savu diezgan brango punci slēpt ādas jakā. Nedaudz sasaucās ar pārdomām, kādas manī burbuļoja pēc Liepājas Pūt Vējiņi noskatīšanās, kad visa mana pārliecība, ka Uldis ir latviešu daiļrades gandrīz vai grandiozākais vīrieškārtas tēls iekārojamības ziņā, sabruka kā smilšu pilis mirklī, kad uz skatuves, ausgti paceltu galvu, izslīdēja nu jau krietni sadugušais un puzu uzaudzējušais Pujāts. Visu cieņu, visu cieņu viņam kā aktierim un cilvēkam, bet, piedodiet, man tomēr ir savs subjektīvais viedoklis par to, kādam jābūt vecim, lai tas būtu visu to neskaitāmo sieviešu uzmanības vērts. Lēkt upē šitā dēļ? Nu, atvaino, Baibiņ...
Ko nu par vecām klapatām, nospēlēja taču jau izsenis pēdējo izrādi augstāk minētie aktieri, jāatgriežas pie Karmenas vakara manā dzīvē. Jāsaka, ka šis tiešām ir diezgan veiksmīgs gadījums mūsdienīgai klasikas interpretācijai, līdz ar ko ceru, ka jauniešu skolotāji, vecāki vai radi pratīsies un vedīs savus audzināmos iepazīties ar Operas namu, tajā pat laikā papriecējot acis ar mūsdienīgām dejām un tēmām, kamēr ausis priecē kvalitatīva un ļoti skaista mūzika. Nākamajā dienā man nācās secināt, ka esam nu tajā vecumā ieslīdējušas, ka, noskatoties kādu labu izrādi, visu vakaru par to vien runājam. Agrāk bija - jā, forši, bet kur mans aliņš? Tagad bija - jā, forši, kur mans aliņš, kā jūs uztvērāt konkrēto ainu? Protama lieta, ka savu piešprici mūsu kulturālajām sarunām piešāva tas, ka pēc izrādes vakaru aizvadījām mūziķu kompānijā, kur daļa no tiem tieši vai netieši saistīta ar konkrēto gabalu. Bija ļoti tīkams vakars! Arī pēc izrādes, kad līdz nakts vidum pie alus kausa tik tiešām apspriedām dažnedažādas izrades, uzvedumus un pieredzes.
Viens liels mīnuss šim kultūras un sarunu piesātinātajam vakaram gan bija - Operā nevar iegādāties saldējuma kokteili. Nolaidība!
Nākamajā vakrarā bija jāpucē tupeles uz Spēlmaņu nakts ceremoniju klātienē, parīt jādodas raudzīt Dailes teātrī kāda tur lauva, pēc nedēļas jānododas bērnišķīgām izpriecām Sudraba slidu paskatā, bet vēl pēc nedēļas... arī kaut kas, kurš gan vairs zina, kas. Tā mēs dzīvojam, tāmēs svinam. Vīra nav, bet kulturāli nosēdēts dibens gan!