atklāsemes par sevi
man nepatīk mana pašreizējā dzīve. tā gluži vienkārši nav tāda kādu es varētu un būtu spējīgs sev izveidot. jā, var jau būt, ka tas tā liekas tikai šobrīd, bet nu esmu gatavs mēģināt. nnegribu es tagad tik daudz varbūt mācīties. negribu mācīties to, kas man nebūs vajadzīgs un šķiet neinteresants. un jā, pagaidām esmu sapratis, ka esmu kļuvis par samērā nelielu, bet varbūt tomēr leilu, sava datora vergu. pats saprotu, ka vajadzētu to nest prom no savas istabas. bet tad nāk, domas par atsvešināšanos no savas jaukās, kura dzīvo tik tālu un ar kuru es varu runāt stundām ilgi caur skype. un vēl mūzika. cibu varētu kaut kā pieciest, jo tagad taču mobīlajā pārvietojoties pa pasauli varu lasīt(ha ha). tiešām varbūt esmu atradis to vājo posmu sevī, un tā ir šī iekārta, šis dators. bet pagaidām, joprojām mēģinu no viņa atsvešināties, kas ir pagaidām grūti, jo tik viegli ir piesēsties un bezjēdzīgi skatīties tās 6 lapas uz riņķi. neciešu. neciešu, ka dažbrīd liekos sev tik garā vājšs un vēl meloju sev, teikdams sev, ka tā nav. nu dien iesist sev sejā pliķi. sāksim ar to, ka patstāvīgi jātur monitors izslēgts. pirmais solis uz atsvabināšanos, jo nebūšu es neviena vergs, kur nu vēl tādas stulbas kastes dēļ, lai arī cik vispalīdzoša un varena tā. lietosim uzmanīgi un nešķiedīsim lieki laiku! tātad ķeramies pie viena svarīga notikuma. tas ir Matemātikas uzdevumiem, kuri man škīet, ka man bij uzdoti ļoti daudz. Jā, patiešām, vesela kaudze. varbūt šodien ieiesim laicīgāk gulēt un rīt ar svaigu galvu pieķersim kādu daļu, laitagad vakarā mums vieglāk, jā. tik tiešām. darīsim tā. my, my precious! varbūt tāpēc piedodiet, ja esmu ass dažbrīd peret kādu. tie ir tie smagākie brīži. piedodiet un vēl es tik tiešām priecājos par dažām lietām(un netikai lietas), kuras patiešām mīlu un dievinu, tomēr pagaidām ir smaga krēsla un līdz dienai vēl tālu.