21:10 - atklāsemes par sevi
man nepatīk mana pašreizējā dzīve. tā gluži vienkārši nav tāda kādu es
varētu un būtu spējīgs sev izveidot. jā, var jau būt, ka tas tā liekas
tikai šobrīd, bet nu esmu gatavs mēģināt. nnegribu es tagad tik daudz
varbūt mācīties. negribu mācīties to, kas man nebūs vajadzīgs un šķiet
neinteresants. un jā, pagaidām esmu sapratis, ka esmu kļuvis par samērā
nelielu, bet varbūt tomēr leilu, sava datora vergu. pats saprotu, ka
vajadzētu to nest prom no savas istabas. bet tad nāk, domas par
atsvešināšanos no savas jaukās, kura dzīvo tik tālu un ar kuru es varu
runāt stundām ilgi caur skype. un vēl mūzika. cibu varētu kaut kā
pieciest, jo tagad taču mobīlajā pārvietojoties pa pasauli varu
lasīt(ha ha). tiešām varbūt esmu atradis to vājo posmu sevī, un tā ir
šī iekārta, šis dators. bet pagaidām, joprojām mēģinu no viņa
atsvešināties, kas ir pagaidām grūti, jo tik viegli ir piesēsties un
bezjēdzīgi skatīties tās 6 lapas uz riņķi. neciešu. neciešu, ka dažbrīd
liekos sev tik garā vājšs un vēl meloju sev, teikdams sev, ka tā nav.
nu dien iesist sev sejā pliķi. sāksim ar to, ka patstāvīgi jātur
monitors izslēgts. pirmais solis uz atsvabināšanos, jo nebūšu es
neviena vergs, kur nu vēl tādas stulbas kastes dēļ, lai arī cik
vispalīdzoša un varena tā. lietosim uzmanīgi un nešķiedīsim lieki
laiku! tātad ķeramies pie viena svarīga notikuma. tas ir Matemātikas
uzdevumiem, kuri man škīet, ka man bij uzdoti ļoti daudz. Jā, patiešām,
vesela kaudze. varbūt šodien ieiesim laicīgāk gulēt un rīt ar svaigu
galvu pieķersim kādu daļu, laitagad vakarā mums vieglāk, jā. tik
tiešām. darīsim tā. my, my precious!
varbūt tāpēc piedodiet, ja esmu ass dažbrīd peret kādu. tie ir tie
smagākie brīži. piedodiet
un vēl es tik tiešām priecājos par dažām lietām(un netikai lietas),
kuras patiešām mīlu un dievinu, tomēr pagaidām ir smaga krēsla un līdz
dienai vēl tālu.