hipopotama pieraksti

mana mazā asariņa

mana mazā asariņa

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šodien uz dārziņu gāja dancodama, bet, kad es pateicu, ka iešu prom, tad gan sirsnīgi apraudājās. Tik žēlīgi paliek. Paliku ar viņu, līdz apēda brokastis, tad ar audzīti aizgāja mazgāt rokas, bet es pamāju tādu nekonkrētu atā un aizlavījos prom. Varu izsvītrot vēl vienu lietu sarakstā "Lietas, ko es nekad saviem bērniem nedarīšu". Bet pa vidam, ēdot brokastis, es viņai stāstīju, ko viņa šodien darīs, un viņa priecājās, tikai (tikai, waha haha) par mammas prombūtni bēdājās. Es zinu, ka viņai pāries, viss jau pāriet, bet žēl tik un tā. Šādos brīžos es domāju - vai man tiešām to vajag? Pagaidām vēl arvien turos pie jā, vajag - man vajag nedaudz sava laika, kaut vai ēst uztaisīt klusumā, palasīt kaut ko, paprokrastinēt. Es zinu, ka pēcpusdienā es būšu daudz atsaucīgāka, nekā būtu bez šīm 4 prombūtnes stundām, izdomas bagātāka un spējīgāka. Lielais vēders un mazais bērns traki tomēr nogurdina. Citreiz gribas vienkārši iekrist gultā un blenzt sienā.
  • 4 stundas nav nemaz tik daudz, ja es palieku mājās un neaizeju uz darbu (8h) tā diena paiet 5 minūtās. Varu iedomāties, ka 4h būtu ieiet dzīvoklī un uzreiz iet ārā.
    • Nav, nav daudz. Man tas arī nemaz nav daudz, bet pusotrgadniekam tā varētu būt mūžība.
      Tagad es baigi novērtēju, cik tādas 4h ir vērtīgas :)
  • Nezinu vai Tev to vajag, bet bērnam noteikti vajag. Mamma nevar nepārtraukti būt klāt, ir labi, ja pie tā var pieradināt pamazām.
    • Nu jā, es jau saprotu. Pie tam, ja nebūtu stāvoklī palikusi, tad būtu vai nu darbu meklējusi, vai mācījusies, tāpat sanāktu atšķirtība. Bet žēl tik un tā.
    • Tas ir, es vairāk jautāju sevī par to, vai pareizi daru, ka sūtu tagad, nevis vēlāk - varētu jau arī tā. Bet, no otras puses, tad piedzims otrs mazais un es negribu, ka pēkšņi vienā brīdī E nonāk otrā plānā, jo, redziet, mazulim šobrīd uzmanība vairāk nepieciešama. Tad tas dārziņš viņai varētu likties kā sods vai kas tāds.
Powered by Sviesta Ciba