hipopotama pieraksti

Šodien uz dārziņu gāja dancodama, bet, kad es pateicu, ka iešu prom, tad gan sirsnīgi apraudājās. Tik žēlīgi paliek. Paliku ar viņu, līdz apēda brokastis, tad ar audzīti aizgāja mazgāt rokas, bet es pamāju tādu nekonkrētu atā un aizlavījos prom. Varu izsvītrot vēl vienu lietu sarakstā "Lietas, ko es nekad saviem bērniem nedarīšu". Bet pa vidam, ēdot brokastis, es viņai stāstīju, ko viņa šodien darīs, un viņa priecājās, tikai (tikai, waha haha) par mammas prombūtni bēdājās. Es zinu, ka viņai pāries, viss jau pāriet, bet žēl tik un tā. Šādos brīžos es domāju - vai man tiešām to vajag? Pagaidām vēl arvien turos pie jā, vajag - man vajag nedaudz sava laika, kaut vai ēst uztaisīt klusumā, palasīt kaut ko, paprokrastinēt. Es zinu, ka pēcpusdienā es būšu daudz atsaucīgāka, nekā būtu bez šīm 4 prombūtnes stundām, izdomas bagātāka un spējīgāka. Lielais vēders un mazais bērns traki tomēr nogurdina. Citreiz gribas vienkārši iekrist gultā un blenzt sienā.