Atkarības
Šobrīd visas manas darbības pakārtotas mazam urkšķītim. Nu, un cik nu es paspēju izdarīt ar vienu roku uz ipada. Bet nav tā, ka arī baigi pietrūktu - es saprotu, pēc pāris mēnešiem viņa jau būs lielāka un patstāvīgāka , jābauda šis mūsu vienai no otras atkarības posms, kamēr un kāds nu tas ir. Izklausās jau šausmīgi - pacieties pāris mēnešus, bet īstenībā sajüta ir ļoti normāla. Grāmata vienā rokā, bēbis otrā. Kad viņa guļ, es varu paēst. Vai arī pagulēt. Pārāk ilgs tas prieks jau nav - pāris stundas un atkal jāvelk tā piena burka ārā.
Vispār, negrauj jauno māšu ilūzijas, gan jau bērns pie tā piestrādās :) galvenais jau, ko gribēju pateikt - mani mazliet māc vainas sajūta, ka es neko citu nepaspēju padarīt vnk tāpēc, ka mazā guļ tik mazus gabaliņus, visu laiku jābaro un jāskatās, vai elpo. Man liekas, ka pēc pāris mēnešiem taču tas maaaaazliet mainīsies, saki taču, ka tā?
Nu tā kaut kā;) Cilvēki pat nespēj iedomāties, kas viņus sagaida, kad ierauga uz testa 2 strīpiņas;)
Bet tomēr tas prieks un laime, lepnums par viņu sasniegumiem (lielāks kā par saviem) visu atsver;)
Tikai es jau nu ieteiktu virs dzemdību namu durvīm uzlikt līdzīgu uzrakstu kā virs Dantes elles vārtiem, par to, ka visas cerības (par mierīgu un sev veltītu dzīvi) ir jāatstāj ārpusē;)
Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, es skrienu plēst matus, tad pamazām nomierinos, nokaru galvu un samierinos :>
iedzer vībotņu tēju, necelsies:)))
tu ar tā kā pasakā dzīvo:)))
Un būs kā būs, mazais urkšķītis ir lielisks jebkurā gadījumā.
Mans puikiņš tagad (7 mēn.) ceļas 1 reizi naktī uzēst, bet arī tāpēc, ka zobi nāk. Jau pirms tam bija pasācis nogulēt visu nakti bez pamošanās. Bet pa dienu gan gulēt negrib, viss pārāk interesē. Guļ tikai ārā ratos, tāpēc ejam 2 reizes pa dienu laukā staigāt. Toties bija nelāgas kolikas, kā arī, govs piena nepanesība (joprojām). Plus vēl mana murgainā barošana...
Tā ka katram savs - savi prieki, savas problēmas. Bet kopumā - tik un tā - superīgi. :)