hipopotama pieraksti

Atkarības

Atkarības

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šobrīd visas manas darbības pakārtotas mazam urkšķītim. Nu, un cik nu es paspēju izdarīt ar vienu roku uz ipada. Bet nav tā, ka arī baigi pietrūktu - es saprotu, pēc pāris mēnešiem viņa jau būs lielāka un patstāvīgāka , jābauda šis mūsu vienai no otras atkarības posms, kamēr un kāds nu tas ir. Izklausās jau šausmīgi - pacieties pāris mēnešus, bet īstenībā sajüta ir ļoti normāla. Grāmata vienā rokā, bēbis otrā. Kad viņa guļ, es varu paēst. Vai arī pagulēt. Pārāk ilgs tas prieks jau nav - pāris stundas un atkal jāvelk tā piena burka ārā.
  • Mhm, mainīsies, viņa gulēs naktī palielāku gabaliņu, un dienā vienu lielāku gabaliņu, tad iemācīsies aizmest rotaļlietu, kura Tev katru reizi būs jāpasniedz, tad iemācīsies rāpot un rāpos visur kur Tev pakaļ un bāzīs visu mutē, tad iemācīsies staigāt un līdīs visur, kur nevajag, un atkal bāzīs visu mutē un nerātnos pirkstiņus visur, kur vien spēj un nespēj iedomāties, tad viņa iemācīsies runāt un - pasargDies - jautāt "kāpēc"... Un tā vēl gadus 16, kamēr viņa atvedīs puisi mājās, un tad viņi jau būs divi;D Ta ka, vismierīgakais un rimtākais laiks bija tad, kad viņa bija Tev vēderā...
    Nu tā kaut kā;) Cilvēki pat nespēj iedomāties, kas viņus sagaida, kad ierauga uz testa 2 strīpiņas;)
    Bet tomēr tas prieks un laime, lepnums par viņu sasniegumiem (lielāks kā par saviem) visu atsver;)
    • Kāpēc jautājumi ir forši :) tie 16 gadi un puikas mani gan traki uztrauc.. Bet nav jau jēgas priekšlaicīgi par to uztraukties. Galvenais jau mēģināt kaut kādu saprātu ieaudzināt. To, ka būs daudz un bieži vien nebūs viegli, es jau saprotu. Bet nu tas bumbulīc ir tā vērts, tas nu tiešām. Un viss jau izdosies - nav jau tā, ka mēs esam vienīgie vecàki pasaulē, un gan jau neesam arī tie sliktākie. Ai, tak būs labi - arī tad, kad nebūs tik labi!
Powered by Sviesta Ciba