Atkarības
Šobrīd visas manas darbības pakārtotas mazam urkšķītim. Nu, un cik nu es paspēju izdarīt ar vienu roku uz ipada. Bet nav tā, ka arī baigi pietrūktu - es saprotu, pēc pāris mēnešiem viņa jau būs lielāka un patstāvīgāka , jābauda šis mūsu vienai no otras atkarības posms, kamēr un kāds nu tas ir. Izklausās jau šausmīgi - pacieties pāris mēnešus, bet īstenībā sajüta ir ļoti normāla. Grāmata vienā rokā, bēbis otrā. Kad viņa guļ, es varu paēst. Vai arī pagulēt. Pārāk ilgs tas prieks jau nav - pāris stundas un atkal jāvelk tā piena burka ārā.
Nu tā kaut kā;) Cilvēki pat nespēj iedomāties, kas viņus sagaida, kad ierauga uz testa 2 strīpiņas;)
Bet tomēr tas prieks un laime, lepnums par viņu sasniegumiem (lielāks kā par saviem) visu atsver;)
Tikai es jau nu ieteiktu virs dzemdību namu durvīm uzlikt līdzīgu uzrakstu kā virs Dantes elles vārtiem, par to, ka visas cerības (par mierīgu un sev veltītu dzīvi) ir jāatstāj ārpusē;)