Sviesta Ciba |

icecuba (

cuba) rakstīja,
@ 2005-06-04 18:19:00

Garastāvoklis:	traļi-vaļīgs(ne jau vaļējs) &D
Mūzika:	žžžžžž... &)

Cilvēks, kas prata runāt ar putniem &)
Pīles, pīles, pīles... maize *paukš*.. *šņak* *šņak* *šņak*.. "Eu, tu, matainais! Dod vēl! Putniem rīt gribas."

Noteikti aiziesim. Apsolu &) Došu ziņu.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

(Anonīms)
2005-06-06 23:12 (saite)

that`s okey :)
bik vienā momentā sasmējos >:D

mmm, dzīve māca cilvēku, cilvēks dzīvi:)

pieredze it visā rodas sākot arto pirmo reizi. pirmo reizi krītot, saprotot, ka jāizbeģ jo sāp, pirmā meitene/zēns, pirmais skūpsts, pirmā nakts ( eaven bez kamasutras studēšanas/ ar ) tas viss tā vai tā ir pirmais, vai ar teorijas pamatiem vai bez, bet tam ļaujoties viss jau pats attīstās, aiziet izveidojas un izaug. jā, dzīve to var sapurgāt, vai attīstīt, nolādētas ir tās lietas, kas purgā un diemžēl man ar tām šai ziņā ir nācies saskarties :( betnu, tas kautko dod, jā, dod, dod bailes no neviļšus pieskaršānās un straujiem bakstiem un pietuvošanās, bet pat tad, tad ceļas un iet tālāk, pieverot acis un cenšoties to norīt.

no kura gala ķerties? beidz, reiz domāt, kas pirmais patrāpās tam ar klāt ķeries, jo šitā domājot sijājot, kam, ko kā - futu, nekad nepieķersies, jo allaž mošk būs bail kļūdīties, laigan, diezvai Tev, hm, būtu bail, drīzāk nez, nevēlies vilties :>

jep, Kronvaldparks ruļzo, divus gadus tam nodzīvojot blakus iemīļoju diktum dikt, aizkam, tur tik daudz lielisko pirmo atmiņu, jā, ar neatmiņu ...

by het </i>

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	cuba 2005-06-07 15:12 (saite)
	Teikšu samērā īsi, bet , domāju, kodolīgi: Ciešanas mūs padara stiprākus, bet tikai tādā devā, cik mēs spējam izturēt. Ja šīs ciešanas pārsniedz to izturēšanas normu, tad cilvēks sabrūk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	cuba 2005-06-07 15:14 (saite)
	Tev nav vēlēšanās dzēsties atpakaļ? &) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: