Es teiktu, ka memētiskais karkass tur varētu būt nedaudz cits. Ar "cienām vietējo ražojumu, necienām ienācēju tās pašas klases produktu" nekonsekvences ignorēšanu nacionālisti un dažāda veida patrioti tiek galā gluži labi, tā ir viņu "heiristika № 1" (īsuma labad neanalizējot to, cik un vai tas ir labi vai slikti).

Problēma, kā to saredzu es, ir tajā, ka paralēli iekšgrupas/ārgrupas atšķirībām starp kristietības un islāma mēmiem ir ļoti daudz kopīga, tikai nevis objektu (norādījumu, personību, simbolu utt.), bet gan meta līmenī. Tādi mēmi, kā "kalpošana dievam", "dieva norādījumu vērtēšana augstāk par cilvēku norādījumiem", "pasaule kā iekārtota, ar telosu apveltīta vieta", "rituālā šķīstība un tās saglabāšanas svarīgums" u.c. ir kopīgi ne tikai kristietībai un islāmam, bet arī lielākajai daļai citu reliģiju, savukārt tie visi kopīgu iemeslu dēļ uzskatāmi iztrūkst sekulārā, materiālistiskā pasaules uzskatā. Šī iemesla dēļ zem kristietības un islāma atšķirībām un antagonisma atrodas kopīgs un no vienas dogmas uz otru samērā maz atšķirīgs kodols, kas kā tāds ir opozīcijā nereliģiozas sabiedrības modus operandi.

Tieši tādēļ "islāma ienākšana vismaz atjaunos tradicionālās normas un dzīvesveidu" sentiments, ko gnidrologs (pieņemu) pauž ne gluži nopietni, ir nereti pilnā nopietnībā dzirdams no fanātiskākiem indivīdiem, konfrontētiem ar faktu, ka "veco, labo laiku" atgriešanās caur kristietības atdzimšanu Eiropā nav reālistiski iespējama perspektīva. Situācijas, kurās katoļu kardināli piekrīt ortodoksāļu priesteriem, kuri piekrīt islāma imāmiem par "deģenerētajiem Rietumiem", nav statistiski izņēmumi.