Sastrēgumi ir pārspīlēta problēma. Jau sen ir metodes, kā šī problēma ir risināma.

UK to dara, regulējot plūsmu ar finanšu līdzekļiem. Piemēram, nosakot maksu par iebraukšanu centrā vai parkošanās cenas. Tad cilvēki rēķina, vai nav izdevīgāk aizbraukt ar vilcienu. Attiecīgi paceļ vai nolaiž šo cenu, lai panāktu optimālu ceļu aizpildījumu.

Dažreiz ir fiziski ierobežojumi, un, piemēram, Londonas centrā vairs nekādus jaunus un platākus ceļus nevar izbūvēt. Pazemē jau arī ir metro, un estakādes virs vēsturiskajām celtnēm cilvēki neatļaus.

Arī citās UK lielpilsētās ir līdzīgi. Ir stāvparki pilsētas nomalēs, lai auto braucēji var tikt uz centru ar autobusu.

Bet vispārīgi automaģistrāles ir ļoti būtiskas, un neviens netaisās atcelt atkarību no auto. Ceļi, tilti, tuneļi utt. tiek nepārtraukti celti un uzlaboti. Kultūru kari par šo ir nevajadzīgi, jo pilnīgi pietiek ar nianšu apspriešanu par izmaksām.

ASV ir sliktais piemērs, jo viņi ir iegrimuši birokrātijā, kas visus celtniecības projektus padara vismaz 2-3 reizes dārgākus nekā līdzvērtīgus projektus Eiropā. Bet šķiet, ka aktīvistu dēļ mums drīz būs līdzīga situācija – kad par katru nocirsto koku būs gadiem jātiesājas ar aktīvistiem.

Kurš noraka Skanstes tramvaja projektu? Pat daži cibiņi teica, ka tā būtu ļoti ērta un noderīga līnija. Bet atceros zaļo protestus, ka tas skaršot kādu parku vai kapsētu. Nu ja nevajag, tad nevajag. Braukšu pa Rīgu ar auto.