Viva la Resistance!
Atcerējos no vidusskolas laikiem, true story.

Koncentrācijas nometne ``omega`` (publiski zināma kā skolēnu olimpiāžu dalībnieku vasaras nometne ``alfa``), 80-ie gadi.

Nometnes vadībai nezkāda aptumsuma brīdī ir uznācis bziks mācīt jauniešus dejot, sarīkot tātad dejošanas nodarbības. Ir ataicināts kaut kāds tipa horeogrāfs or smthng. Skolas zāle (4. stāvs, kas svarīgi), pēdējā lekcija beidzas, durvis tiek aizvērtas un paziņots, ka tagad būs tipa dejošana. Neviens nejūtas klauns, dancot uz pasūtījumu tauta kategoriski nevēlas, bet nevienam nekas netiek prasīts, vajag un viss. Kamēr bazars un troksnis, pāris nesamierināmie ielien skatuvē aiz aizkariem un atrod kaut kādu lūku uz āru. Bet 4. stāvs. Ir ugundzēsēju kāpnes gar sienu, līdz tām 2m karnīzes un nekā cita. Nav kur pieturēties, ir skaidrs, ka vairums šo veikt nespēs. Bet atrodas ritulis virves, nazis ir līdzi un vēl sainis ar celtnieku atstātiem metināšanas elektrodiem, no kuriem ātri izgatavo skavas. Piesien virvei, met, aizķer kāpnes, nostiepj, viens pa karnīzi tiek līdz kāpnēm, piesien, tagad ir kur pieturēties un tauta uzmanīgi pa vienam/ vienai tiek nogādāta lejā. Tālāk - vienkārši. Pa kuru logu var ielīst visi zina un tā nu tauta rāmi sēž savās istabās un lasa grāmatas, kamēr dancošanas organizētāji ir labi izstrīdējušies un atjēdzas tukšā zālē.

Protams, atskatoties pasākums ir atrodams par nepamatoti riskantu, jo kritiens no 4. stāva būtu letāls. Bet uzvarētājus netiesā. Ir apbrīnojami kā cilvēka prāts atrod izeju šķietami bezcerīgās situācijās.