Memētiskā mīmikrija
Es te no rīta atcerējos vienu jocīgu lietu: Daudzi cilvēki man saka, ka pazemība - tas esot labi. Atbildot uz manu izbrīnu & WTF-reakciju, viņi joprojām atkārto to pašu - ka pazemība ir labi un pozitīvi.

Aizdomājos, kāpēc tā notiek.

Nonācu pie domas par jēdzienu jeb memētisko mīmikriju. Tas ir - pastāv jēdziens jeb koncepts, kurā nav nekā konstruktīva, bet tas izliekas par labu un konstruktīvu jēdzienu jeb veselu tādu jēdzienu saimi.

Saprotams, ka ar ``izlikties`` te nav domāta nekāda apzināta darbība, bet tieši šis imitācijas process, kas ir plaši izplatīts dzīvajā dabā un ne tikai. Tā indes molekula imitē enzīma dabisko substrātu un enzīmu salauž. Ļaundabīgs audzējs izliekas par normāliem audiem, apmāna imūnsistēmu un turpina augt. Datorvīruss lietotājam šķiet derīgs epasta pielikums. Patogēni mikroorganismi maskējas zem nevainīgas organisma mikrofloras. Rasene kukainim izskatās pēc labas ēdamvietas. Utt.

Un tagad, atceroties paralēles, kuras starp dzīvo dabu, ģenētiku un abstrakto informācijas, jēdzienu, konceptu telpu velk R. Dokinss, aizvien vairāk izskatās, ka arī šeit saredzama analoģija.

Jēdziens, kurš imitē ko saprātiem derīgu un vajadzīgu, tāds nebūdams, bet caur šo imitāciju jeb mīmikriju turpina pastāvēt infotelpā, noosfērā. Pazemība. Domājams, ka cilvēki, reaģējot uz to pozitīvi, domā tādus konceptus kā apdomība, uzmanīga rīcība, paškritika un paškontrole, kā arī empātija. Un ``safety first``, mediķu ``nekaitē`` konceptus. Protams, ir dabiski, ka jēdzieni pārklājas un linkojas, bet šajā konkrētajā gadījumā tā ir memētiskā kompleksa vājā vieta - jo atvieglo šo mīmikriju un kaitīgais jeb parazītiskais jēdziens velkas līdzi.

Nesen pārlasīju Šellijas ``Frankenšteinu``un tur tas pats. Vienīgais monstrs stāstā atrodas Viktora galvā un tā vārds ir pazemība. Jo kas notiek? Viktors rada būtni un sākumā viss ir OK. Bet tad viņš nobīstas, sāk raustīties, ieslēdzas šī padošanās, pazemība un viņš radījumu atgrūž. Būtne cieš un lūdz Viktoram palīdzību - partneri. Viktors sāk to taisīt un atkal - nobīstas, ieslēdzas pazemība, viss izgāžas. Kā tas stāstā beidzas - ir zināms - ar aizvien lielākām ciešanām visiem iesaistītajiem un bēdīgu galu.

Šis stāsts nav brīdinājums no iešanās pārāk tālu un ``dieva tēlošanas``, kā to bieži traktē. Tas ir brīdinājums no bailēm, padošanās, pazemības.

Nu lūk un šeit mēs redzam atšķirību starp misticismu vispār un lielajām organizētajām reliģijām konkrēti. Ja visādi okultisti, ezotēriķi, rīkstnieki, astrologi utt manā skatījumā ir vnk cilvēki un grupas, kas maldās, tad baznīcas ir grupas, kas maldās UN pretinieks. Jo - pēdējie ir šī pazemības vīrusa dabiskais rezervuārs, līdzīgi kā augļu sikspārņi ir ebolas vīrusa dabiskais rezervuārs.