Es arī domāju, ka nav gandrīz nevienas lietas, kuras tu varētu uzreiz iedot kādam 13. gs., kas būtu noderīgs individuāli. Nu varbūt pie dažām slimībām tu varētu kaut ko ieteikt, bet bez zālēm, kuru sintezēšana vai ekstrakcija no augiem prasītu daudz laika un mēģinājumu, visdrīzāk nekas daudz nesanāks.

Viss, ko mēs zinām, prasa daudzu cilvēku sadarbību un plašu komandas darbu. Elektrība, dzinēji, datori, mikrobioloģija, medicīna – to, ko tu zini idejas līmenī, varētu izpētīt un izstrādāt reālus produktus. Bet droši vien pats galvenais jau būtu – kāpēc tas vispār kādam būtu vajadzīgs? Tāpat kā šodiem, vairumu cilvēku primāri interesē, kā uzlikt maizi uz galda. Ja tu nevari pateikt, kā zemniekam palielināt ražu bez investīcijām (jo ne viņam, ne tev nekādas naudas nebūs), tad no tevis nekāda labuma nebūs.

Varbūt varētu atrast vietu kādā klosterī, taču viņiem maz interesētu iespējamie labumi, jo cilvēka dvēseles harmonija ar Dievu viņiem būtu primārā.

Varbūt varētu sarunāt ar kādiem lielākiem muižniekiem, kuri būs ieinteresēti gūt lielāku varu. Bet es pieņemu, ka vislielāko atbalstu varētu gūt pie karaļiem, kuriem interesētu labāki ieroči, lai uzvarētu karos ar citām valstīm. Kas protams, rada riskus, ka tava gudrība no nākotnes tikai radīs vēl lielāku asinsizliešanu un cilvēku apspiešanu.

Varbūt tās nav tikai zināšanas, kas bīda cilvēces progresu, bet sabiedrība kā tāda attīsta tehnoloģijas tad, kad pēc tām rodas vajadzība – kad sabiedrība ir tām gatava un spēj tehnoloģijas izmantot vairāk labumam nevis iznīcībai.