Crème Brûlée

Vai nu es pamanīšu laimi, vai arī lauzīšu kaklu.

Šodien uzņemtāas fotogrāfijas iemūžinājušas vairāk par tobrīd pamanīto. Interesanti, ko par to teiktu Nejaušie Garāmgājēji, kuriem atļauju neprasīju.

Pašlaik mani interesē kaut kas ēdams, un tad iešu bīdīt mīkstus kalnus – daudz tā sniegbaltuma.

Šim aukstajam laikam ir arī labās īpašības. Piemēram, neticami zilas debesis pirms astoņiem no rīta. Un vispār – kad jūs pēdējoreiz Sauli redzējāt? Mēnesi un zvaigznes? Nu, lūk. Arī iet pa sniegu, kas negurkst, bet ir ciets un sauss. Kaut ko tādu atceros no bērnības, ne pēdējos gados. Pārmaiņas pēc nav taču nemaz tik slikti. Vasara tuvojas. Cool! :)

Šovakar man ir silts un garšīgs ķīselis ar citronu un šķaudieni ik pēc 27 minūtēm.

Neko patīkama sajūta, ja tev kaut kas ir bijis rokās, tuvu pie sirds, un tad to pēkšņi atņem, jo izrādās, ka tas nemaz nav piederējis tev. Tā vienkārši tā. Doma nekad nedot to, ko tu vēlies, ir interesanta, taču grūti īstenojama.

Joprojām mācos šķirot cilvēkus. Atšķirt pareizos no nepareizajiem, īstos no neīstajiem, savējos no svešajiem.

Mīlestību nevar atlikt, ja..? Maitas..

Šorīt biju pie ārsta, pie ģimenes ārsta. Nekā. Sirdsdarbība normāla, asinspiediens ideāls. Nekā tāda, lai varētu pateikt, ka ar mani kaut kas tomēr nav kārtībā. Ārsts man parakstīja vairāk prieka.

Būtu labi, ja dzīvē būtu kā datorspēlēs – uzvari pēdējo bosu, un atveras visas durvis, dari, ko vien vēlies.

Mana atmiņa jokojas. Es atceros, ka man bija kaut kas jāpieraksta, un pat atceros, kur tas bija jāpieraksta, bet kas tieši – nekā.

Ārā sniegota migla. Kārojas džemu.

Dzīve patiešām ir kā zebra – pēc vienas baltās strīpas seko viena melna, tad atkal balta, vēl viena melna, balta, melna.. Šonedēļ man bija tā laime šo sakarību izbaudīt visā pilnībā. Līdz pilnīgai pakaļai gan nenonācu. Vismaz. To var paspēt arī nākošnedēļ.

Nupat uz šosejas redzēju sašķaidītu gājēju. Protams, nekādu atstarotāju, nekā. Man gan vairāk žēl tā ne pie kā vainīgā autovadītāja, kura mašīna arī bija pamatīgi cietusi. Ai.. Dzīve vienmēr beidzas ar nāvi. Taču būtu labāk pašam izvēlēties tās sastapšanas vietu un laiku, nevis pazust uz A2 2006. gada 6. janvāra sešos vakarā..

Vēl pēdējais ieraksts.
2005. gads bija jauks, man patika. Tas bija labāks un daudz interesantāks par 2004. Un tas ir labi. Daudz ko sasniedzu, daudz ko izmēģināju, daudz ko uzzināju, šo to pazaudēju.

Klausos dīvainu mūziku ar vārdiem "Not much am I drinking, I still pass out alone", manā krūzē ir citrona kauliņš, blakus stāv divi mandarīni (tūlīt vairs nebūs), man jau nāk miegs, nezinu, cik ilgi spēšu palikt nomodā, prātoju, vai tās trīs draudzenes, kuras ir vērts apsveikt, būtu labāk telefoniski apsveikt tagad vai pēc pusnakts.

Negribu vēl, lai šis gads beidzas, nākošais liekas pārāk liels un nezināms. Heh.. Pirms gada man nebija slikti, pa šo gadu man noteikti ir kļuvis labāk. Vienu brīdi bija pavisam labi, līdz atkal nācās nolaisties uz zemes. Līdz ar to – lai arī tagad ir labāk kā pirms gada, tā tomēr neliekas. Pie labā var ātri pierast, taču grūti atrast.

(Tagad atlicis pusotrs mandarīns.) Kādreiz taču tam "Laimīgu Jauno gadu!" būtu jāpiepildās. Ja vien kāds vēl pateiktu, kas ir laime.. Cik daudz var cerēt. :)

Ja plāns A izgāžas, nenotiek, izrādās nepiemērots, vienkārši pajūk, tad plāni B un C, protams, nekad netiek paredzēti reālai iedarbināšanai, lai arī tie visā visumā tomēr tiek izprātoti.

Vakar bija viens no tiem gadījumiem, kad burtiski pāris mirkļu laikā nācās likvidēt vienu plānu, izlemt, kurš labāks – B vai C – un to īstenot. Sīkums, protams, bet izdevās lieliski. Galvenais, nevajag atlikt uz pēdējo brīdi. Toties pēc šādiem brīžiem sāk likties, ka dzīve tomēr jauka, pasaule – lieliska un tā tālāk. :) Var arī uz to visu paskatīties šādi – ja sanāks – lieliski, ja ne – nu un, būs citas iespējas, citi cilvēki, vairāk pieredzes un vispār – reiz taču paveiksies.

Par Jaungada sagaidīšanu vēl neko nezinu, mājās palikt nav lielas vēlēšanās, taču sagaidīt to kaut kur ar kaut kādiem svešiem cilvēkiem (un daudz) vēl mazāka vēlme. Vēl ir laiks padomāt. Maz, bet ir.

Ceru, ka visiem (man arī) 2006. gads būs tāds, kurā piepildīsies visas tās svarīgākās vēlēšanās! Dzīvojiet godīgi. :)

..par, iespējams, lauztu sirdi. Un nav ne jausmas, kas varēja noiet šķērsām, un kas patiešām nogāja šķērsām. Kāpēc? Un ko tālāk.

Pirms dažām dienām viss vēl bija lieliski. Zinu, ka man vajadzētu vienkārši dzīvot tālāk. Bet.. Bet. Ja nu tā patiešām bija mana otrā pusīte? Vienīgā, īpašā, neatkārtojamā, vienīgā. Ja nu.

Šorīt uz jakas savācu pāris gramus miglas, ļoti jauks rīts. Kad vēl bija tumšs, tad Vecrīga pāri Daugavai kaut kur tur aiz miglas tā interesanti mirdzēja.

Vakar vakarā ieņēmu Stockmann. Uzbrukuma mērķis bija atklāt mazu kaķu figūriņu dislokācijas vietu. Misija izrādījās neveiksmīga. Šovakar būs jāmēģina šaut vairāk uz dienvidiem. (Ja vien kāds spiegs nepateiks precīzāk, kur tādas var iegādāties.)

Jau Piektdiena! Nupat taču bija tikai pirmdiena. Kāds man zog laiku. Laikam.

Pirmdien man bija jauks noskaņojums jau no agra rīta, taču drīz vien to sabojāja kolēģi. Nekas, gandrīz jau ir aizmirsies. :) Lai gan gribēju par vēl kaut ko sūdzēties, tas viss nudien ir aizmirsies. Un tas, protams, ir labi.

Bet man ir kāda neliela problēma. Pamazām tuvojas Ziemsvētki, dāvanu iepirkšana un tā. Ar to ganjauka tikšu galā (pakonsultēšos ar māsu, viņa zina daudz labāk par šīm lietām, man kaut kā nav talanta). Bet. Man ir kāda draudzene. Samērā nesen iegūta draudzene. Zinu, ka viņai patīk kaķi, tāpēc labprāt uzdāvinātu kādu kaķisku nieciņu. Tāpat vien, lai parādītu, ka viņa arī svētkos nav piemirsta, nuthin' special. Bet nav ideju, kur pie tāda varētu tikt. Cenai pat nav īsti nozīmes. Ir kādi ieteikumi, lūdzu, lūdzu, lūdzu?

Pirmdien likās, ka nedēļa būs ļoti grūta un apnicīga, droši vien tāpēc, ka pirmdienās nevienam negribas celties agri no rīta, lai dotos uz darbu. Nēnu, var jau būt, ka kādam tas tomēr sagādā prieku, taču pirmdienu rīti noteikti nav priekš manis. Lai nu kā ar katru dienu noskaņojums tomēr ir uzlabojies un nemaz tik traki jau nav. Protams, ka to ļooti ietekmē straujā piektdienas tuvošanās. :) Aber lōģiski taču.

Šodien klausos kaut kādu lirisku mūziku, kas vislabāk atbilst rudenim – The Decemberists, U2, Gotan Project, Arling and Cameron. Acis noturēt vaļā tas nu noteikti nepalīdz. :) Un tomēr – kaut kas nedaudz satraucošs arī beidzot ir. Darbā man uzdos kādu interesantu uzdevumu ar diezgan ierobežotu dedlainu. Lieta tāda, ka nekad nekas tāds nav darīts, pavisam jauns piegājiens jums labi zināmai lietai, tāpēc pat man tas liekas interesanti. Zinu, ka par darbu parasti nesajūsminās (un es tam esmu lielisks uzskates piemērs), taču šoreiz gan tomēr ir interesanti. Tagad tik' to labi padarīt. Es turos, jums arī tas jādara! :)

Sestdien dabūju pretgripas poti. Par to bija jāmaksā pieci lati un čeku neviens tā arī neiedeva. Baigie. Dīvaini, ka brīdi, kad daktere teica "tagad mazliet iedzels", es pilnīgi neko nesajutu. Velns, kā man tas būtu noderējis pamatskolas laikos. Tad reizēm gadījās zaudēt samaņu no šitām durstīšanām.

Nezinu, vai šitā pote mani patiešām pasargās no gripas, vai nē, bet nu ganjauka sliktāk nebūs. Mans priekšnieks saka, ka nezina nevienu, kuram tā būtu palīdzējusi nesaslimt. Ja līdz pavasarim nesaslimšu un gadīsies runas par šo, tad pateikšu. Kaut kas taču viņam būtu jāatbild.

Vakar pa dienu bija tik jauks laiks, ka sagribējās pabūt svaigā gaisā. Izdomāju pabraukāties ar riteni. Auksts, jā, bet nav jau tik traki. Es braucu gar kādu labības lauku, kur tagad, protams, vairs nav labības, taču tur ir sadīguši sasētie ziemāji. Liels, zaļš lauks! Tas izskatījās tik superīgi. Un tā vidū tāds nepieaudzis koks, apaļš, bez lapām. Bet apkārt viss zaļš. Vienkārši.. Ko es ar to gribu teikt? Ka arī rudenī ir dzīvība! Viens pamiris kociņš tāda zaļuma vidū ir neievērojams.

Kad vakar vakarā gāju gulēt, tad paskatījos pa logu, ievēroju kādas ir debesis, un nodomāju, ka tās ir kā ziemā – tumšas, tumšas, redzamas dažas spožas zvaigznes un vairāki lieli, apaļi, balti mākoņi. Izskatījās superīgi. Izrādījās, ka tā arī ir, jo šorīt tikai -2°C. Eh.. Summer's gone.

Šajās brīvdienās bija paredzēts kārtīgi izgulēties, jo darbadienās tas pat ļoti nesanāk. Nesanāca arī brīvdienās, protams. Darbs (un viss pārējais, kas liek mosties agri) rada zombijus. Turklāt šorīt par veselu stundu aizgulējos!

Vakar vakarā ap sešiem izdomāju pabraukāties ar riteni. Ūūn..? Bija jauki, silts un tā, taču negaidīti ātri palika tumšs. Bāc, nedomāju, ka rudens ir tik ļoti pārņēmis visu. Drīz jau arī pēcpusdienā būs tumšs un tad vispār. Eh.. Citādi man ar riteni patīk braukāties, vienatnei nav ne vainas. Vār pārdomāt visus nedēļas notikumus, tuvākās nākotnes plānus un tā. Vien vēlams pārāk neaizdomāties, lai neieskrietu kādā kokā. Protams, ar kādu kopā būtu interesantāk, taču.. vairs ne tik brīvi. Nu, grūti to tā saprotami aprakstīt. Sabiedrībai un vienatnei katrai savi plusi un mīnusi.

Šitā prātojot, nejauši atradu risinājumu kādai elementārai problēmai. Nu, jums to nesaprast, un nav arī svarīgi. Galvenais, ka kaut ko svarīgu sapratu tieši tad, kad par to nemaz nedomāju. Ā, kad beidzot pa tumsu tiku līdz mājai un tad līdz vannai, tad tikai tad atcerējos, ka bez brokastīm nekas cits visu dienu tā arī nav ēsts. Tikai tad arī sagribējās ēst. Saldajā bija persiku saldējums ar cepumiem. Visā visumā jauka nedēļas nogale, lai arī nekas prātīgs netika izdarīts. Plāniem nav jēgas, ja tos neviens necenšas pildīt.

Patiešām pavisam reāla sajūta, ka visa pasaule sazvērējusies pret mani. Šodien pārmaiņas pēc devos pusdienās ar darbakolēģiem. Par šo to viņi runāja. Man nebija, ko teikt. Sāka runāt par saviem bērniem, man atkal nebija, ko teikt. Beigās man pajautāja, kad es varēšu pievienoties viņiem šajās sarunās, kad man būs, par ko pastāstīt šīs tēmas ietvaros. Arī uz to man nebija nekā, ko teikt.

Bodø – pilsēta Ziemeļnorvēģijā.

Vakar, kad nācu uz darbu, tad debesis bija ļoti smukas, saule spīdēja zem mākoņiem, tie tika smuki izgaismoti no apakšas. Parasti tāds skats ir redzams tikai vakaros, bet tagad jau saule tik vēlu aust, ka var arī no rīta redzēt saullēktu.

Bet šorīt iespaidīga migla. Pazust varētu. Vien mati gan no tās palika slapji. Citādi jau forši. Labrīts.

Mans jaunais žūrnāls! Un pirmais ieraksts. Nu, otrais, bet šis būtu jāuzskata par pirmo. Mjā, nevarētu teikt, ka žūrnāla izskats man patīk, taču tas ar laiku gan jau. Sveiki!

Jes! Tagad tas izskatās jau daudz labāk. Sveiki vēlreiz! ;)

Atriebībai, protams, ir maza jēga. Ļoti neliela. Tikpat kā nekāda. Nu, patiesībā tās nemaz nav. Taču atriebība ir tā vērta! :)