Crème Brûlée

Vakar vakarā ap sešiem izdomāju pabraukāties ar riteni. Ūūn..? Bija jauki, silts un tā, taču negaidīti ātri palika tumšs. Bāc, nedomāju, ka rudens ir tik ļoti pārņēmis visu. Drīz jau arī pēcpusdienā būs tumšs un tad vispār. Eh.. Citādi man ar riteni patīk braukāties, vienatnei nav ne vainas. Vār pārdomāt visus nedēļas notikumus, tuvākās nākotnes plānus un tā. Vien vēlams pārāk neaizdomāties, lai neieskrietu kādā kokā. Protams, ar kādu kopā būtu interesantāk, taču.. vairs ne tik brīvi. Nu, grūti to tā saprotami aprakstīt. Sabiedrībai un vienatnei katrai savi plusi un mīnusi.

Šitā prātojot, nejauši atradu risinājumu kādai elementārai problēmai. Nu, jums to nesaprast, un nav arī svarīgi. Galvenais, ka kaut ko svarīgu sapratu tieši tad, kad par to nemaz nedomāju. Ā, kad beidzot pa tumsu tiku līdz mājai un tad līdz vannai, tad tikai tad atcerējos, ka bez brokastīm nekas cits visu dienu tā arī nav ēsts. Tikai tad arī sagribējās ēst. Saldajā bija persiku saldējums ar cepumiem. Visā visumā jauka nedēļas nogale, lai arī nekas prātīgs netika izdarīts. Plāniem nav jēgas, ja tos neviens necenšas pildīt.