Vakar trolejbusā ielec divi narkomāni, katrs paķēruši pa kastei ar kādu skaistumkopšanas aparātu – fēnu, masāžas pistoli vai ko tamlīdzīgu. Viens no viņiem tūdaļ, drudžaini plosīdams, sadīrā iepakojumu, lai novērtētu, kas tur ir iekšā, otrs, skaidrākais, sāk rāties - kam tu tagad to pārdosi, ja kasti esi saplēsis? Pirmais nolamā kasti, biedru un situāciju un atslien pret sienu kājas, atklādams pasaulei zilumainos stilbus.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu.