Divas dienas maigi trīsu ilgās pēc cigaretēm. Esmu gatava panikas lēkmēm, psihozēm, histērijām, lomkām. No panikas lēkmes nomirt nevar, to var izturēt, bet no smēķēšanas gan. Tātad? Man ir visas atslēdziņas.
Agrāk nevarēju atmest, jo neredzēju iemeslu. Ziniet, tās bildītes uz paciņām nebiedē. Bet pēkšņi, vecākais bērns kaut kur uzzinājis, ka smēķēšana nogalina un palūdza man:"Mammu, lūdzu neej vairs pīpēt. Es negribu, lai tu nomirtu." Un šis iemesls ir vislielākā motivācija. Es negribu, lai puikiem būtu bēdīgi, ja es nomirtu pāragri no smēķēšanas izraisītas kaites. Dēļ abiem maniem lieliskajiem dēliem!