dažreiz no paziņām gadās dzirdēt tādu kā slēptu pārmetumu - nu jā, tev jau vienmēr padodas viss, ko tu dari.
padomāju un sapratu, ka tā laikam arī ir.
taču tam ir tikai viens iemesls - es daru tikai to, kas man patīk un interesē, stingri ievērojot mērķus un prioritātes. visam pārējam es nemaz neķeros klāt.

kur jūs ņemat to sievišķību - to maigumu un iejūtību, kas nav puķes, kleitas un pūkaini kaķīši, bet stāv pāri stulbumam un aprobežotībai, principiem un aizskartai pašapziņai?
pēdējā laikā pārāk bieži jūtos kā bezjūtīgākais un cietsirdīgākais cilvēks pasaulē. man ir tik ļoti bail izrādīt savu vājumu, ka kļūst neērti to redzēt citos.
bovuāru tēvs reiz esot slavējis - tu domā kā vīrietis, viņš teica, un tas bija kompliments.
tev ir kaut kāda vīrieša domāšana - tā man nupat izmeta miesīga māte, un tas, protams, nebija kompliments.

tev ir tik lieliska dzīve - to man atgādina jo bieži.
un, jā, nu jau kādu laiku es principā piekrītu, es nesūdzos. taču cilvēki mēdz aizmirst, ka visam ir sava cena un ka arī aiz daiļslidotāju graciozajām piruetēm slēpjas smags darbs, sāpīgi kritieni un asaru spaiņi.
I've come a long, long way to get here un es par to maksāju dārgi.
taču tā ir mana izvēle un es to nemainītu ne pret ko citu.

kas man vienmēr ir palīdzējis izdzīvot, uzaudzēt biezu ādu un nozagt uzvaru arī zaudētā spēlē, tā ir tūlītēja pielāgošanās situācijai.
es pieņemu visus noteikumus, ja vien tie ir skaidri definēti. nav nekā mokošāka par šaubām un neziņu.

nezinu, vai naivums un absolūts piesardzības trūkums atmaksājas vai neatmaksājas, bet kuram gan tas rūp (tad jau laikam tomēr atmaksājas).
šķiet, ka that friendship is fucked (visās iespējamajās nozīmēs), taču nekas cits te tāpat droši vien nebija gaidāms, tāpēc labi vien ir, ka viss beidzās tieši tā.
vēl viena nakts manā dzīvoklī
viņa lūpas uz mana kakla, viņa rokas zem mana krūštura
kāpēc, kāpēc tu atkal esi te, es prasu
I thought you wanted to end it the way it started
(not really, but I don't mind)
viņa lūpas uz maniem pleciem, manas rokas viņa matos
pamosties blakus
un tad pēdējais apskāviens, atvadoties
it was good to know you
(indeed)

tik dīvaini, kā iekonservējas emocijas, piesaistās noteiktai vietai un apstākļiem. jau atkal esmu vietā, kuru joprojām saucu par "mājām", un jau atkal viss ir tāpat kā kādreiz - dusmas, nespēks un bezcerība, it kā pa vidu nekā nebūtu bijis, nekā, kas liktu domāt, ka viss taču sen jau ir mainījies. it kā nekas arī nebūtu mainījies un nekad nemainīsies.
zinu, pietiek tikai kaut kur aizbraukt, satikt citus cilvēkus, lai es atkal būtu es un risinātu pavisam citas problēmas, taču šeit es to nespēju. šeit man atkal ir 16, viss kaitina un es netieku ar sevi galā.

jā, nudien, kopdzīvei tik tiešām nav nekāda sakara ar otru cilvēku.
tikai ar spēju sadzīvot ar savām personīgajām neirozēm un fobijām, apsēstībām un vājībām. norīt rūgtumu vai ļaut, lai tas saēd tevi.

whenever you're away
I love you
whenever I'm with you
I miss you

vienmēr un vienmēr atkārtojas tieši tās pašas situācijas - paredzami līdz riebumam, taču es iekuļos arvien, arvien no jauna.
man joprojām liekas, ka garlaicīgāka cilvēka par mani nav, un es tik ļoti priecājos par brīžiem, kas ļauj man par to aizmirst. kāpēc tam vienmēr ir jābeidzas ar pārsteigumu no manējās un intoksikāciju no pretējās puses, es nezinu, bet es tā, godavārds, negribēju.
savu grābekli nedzird.

vakar sapratu kārtējo elementāro patiesību par to, kāpēc nespēju izturēt normālu cilvēku sabiedrību un vienmēr pievelku visādus totally fucked up minds. jo, rau, viss taču patiesībā ir vienkārši - normālība mani nervozē un liek sevi ienīst, jo īlenu maisā nenoslēpsi un ir skaidri redzams, cik ļoti es tajā neiederos, kamēr tie, kuru prāti ir vēl sapistāki par manējo, dīvainā kārtā nomierina, viņu klātbūtnē es jūtos droši un labi, jo zinu, ka ar mani viss vēl ir kārtībā. simply as that.

mūžsenā kļūme komunikācijas kanālos patiesībā ir skaidrojama ar pavisam vienkāršu sakarību - es nevienu nemeklēju, jo visi mani noteikti nīst vai arī tos vienkārši garlaikoju, savukārt mani neviens nemeklē, jo baidās atrauties ar aukstajiem ieročiem vai arī uzskata par lecīgu un iedomīgu.
viss kā parasti.

tiešraidē vēroju hameleonu rotaļas draugu aprindās un somehow i just find it all disgusting. kāds gan man ar to sakars? pilnīgi nekāds, taču apliecina, ka vismaz pie pāris principiem jorojām turos stingri kā pie zemes. atmestu arī tos, varbūt dzīve kļūtu vieglāka, taču šobrīd nesūdzos arī tāpat. tā vietā itin labprāt iekārtojos ērtāk savā alā ar grāmatu un spirtotu dzērienu/cigareti, bet ārā tikmēr - kaut ūdens plūdi.

manu dārgo psih,
vasaras brīvdienas beigušās, laiks mums atjaunot attiecības. sauksim to par rudens depresiju, kaut arī skaidri zināms, ka ar rudeni tam nav nekāda sakara. rudens patiesībā ir skaists un jauks, rudens nav pelnījis, ka uz viņu tiktu novelta vaina par manu pašdestruktīvo iedabu.
I don't get along with other people
I don't get along with other people
no vienas puses pofig, no otras - kaut kā mazliet vientuļi tomēr. it kā jau apzinos, ka what you pay is what you get, bet maksāt vairāk es neredzu jēgu. esmu briesmīgs cilvēks, man liekas, ka visi mani ienīst, bet es zinu, tas tikai tāpēc, ka esmu nemierā ar sevi. tāpēc, ka man nav vienalga par citiem, bet man ir žēl, ka izskatās pretēji un es tur neko nevaru darīt.
vai tiešām viss dzīvē ir izvēle? vai es varu izvēlēties būt kāds cits?

Current Music: Radiohead - Creep

redz, dažreiz atliek vien nosaukt problēmu vārdā, lai puse jau būtu atrisināta. cīnīties ar konkrētu pretinieku tomēr ir vieglāk nekā ar "visu savu sūda dzīvi".
nekad agrāk kaut kā nebija ienācis prātā, ka mani nomoka bezmiegs. tas likās kaut kas tik tāls un abstrakts. ne jau nu tas, ka man vienkārši vajag daudz laika, lai aizmigtu, un es to pacietīgi gaidu. un kāds nu tur bezmiegs, ja no rītiem nespēju vien piecelties. arī sakarību starp galvassāpēm, mūžīgo nogurumu un nespēju koncentrēties es nemanīju. nopirku vitamīnus. kā alkoholiķis, kam "vienkārši garšo" alkohols. kā smēķētājs, kas nav atkarīgs, bet "tikai" smēķē. vai tiešām pieņemt visu, kā (liekas, ka) ir, ir tik slavējama īpašība?
you're never really asleep and never really awake. everything is so far away, a copy of a copy of a copy. the insomnia distance of everything, you can't touch anything and nothing can touch you.
bezmiegs. now that i've got this, viss atkal sāk rādīties cerīgāk.
suicidēties var paspēt vienmēr, tagad laiks kaut ko vēl mēģināt vērst par labu.

nu jau gana ilgi ir gājis labi, laiks atgriezties pie terapijas. arvien vairāk pārliecinos, ka tā nebūt nav tik bezjēdzīga muldēšana, kā man kādreiz likās. jā, normālās situācijās katram būtu jāvar tikt ar sevi galā pašam, taču reizēm gluži vienkārši vajag, lai kāds iebliež pa seju, kamēr zvaigznītes nostājas vietās un vairs neaptumšo skatu.
mani pārsteidza viņa īsziņa: man patīk, kad tu esi agresīva. tas, protams, piederas pie flirta, taču nekad vēl nebija nācies aizdomāties par sevi saistībā ar tieši šo īpašības vārdu. and that is just so fuckin' true. es esmu agresīva. patiesība reizēm mēdz būt pārāk spilgta, lai to pamanītu.
iespējams, ka pēdējā laikā par daudz aizraujos ar cīņas metaforu, nenovērtēju ikdienas brīnumainās banalitātes un padaru dzīvi par cīņas arēnu, kad to varētu vienkārši baudīt.
taču man pietrūkst, no tiesas pietrūkst stipra pleca un pietiekami sarkastisku cilvēku apkārt. mani vājprātā nogurdina viss tas politkorektais bullšits, ko praktizē pat tuvākie draugi (es jau nezinu, kā izlemsi, tā būs labi, klausi savai sirdij utt.), es vēlos, lai kāds man reiz varētu arī uzkliegt: vai tu vispār sajēdz, ko dari? tad vismaz es varētu godīgi atbildēt, ka nē, vai arī spītīgi izslieties un atbrēkt, ka zinu gan, turklāt ļoti labi. man vajag īstu atbalstu, nevis automātisku glaudīšanu pa spalvai.

man tomēr šausmīgi riebjas pavasaris, un es to pat nevaru izskaidrot. katru gadu man liekas, ka es mirstu, tas ir fizisks nelabums, riebums un bezspēks. man ir grūti priecāties par to, ka viss plaukst un mostas, jo šī atmoda saistās ar mokošu un smacējošu izlaušanos, it kā vēlreiz būtu jāiziet viss piedzimšanas process. interesanti, ka arī dzimšanas diena man ir pavasarī, varbūt tiešām jāiziet kaut kādi nomiršanas-atdzimšanas rituāli, taču tas jau kļūst pārāk mokoši, man liekas, ka es vienkārši novecoju.
es vēlos, kaut šis gadalaiks ātrāk būtu garām, lai būtu tikai ziema, vasara un rudens.

iesaistījos vienā social network mas'ā, kur jāuzraksta visādi random fakti par sevi un tad jāatzīmē cilvēki, kuriem jāpārņem stafete. uzrakstīju, ietagoju arī j. un nebija ilgi jāgaida, kad viņš atbildēja ar to pašu. viņa rakstītais mani pārsteidza nesagatavotu. precīzāk, pārsteidza mana reakcija uz to. aiz vārdiem un it kā nenozīmīgiem faktiem es pirmoreiz ieraudzīju dzīvu cilvēku - ar savu pieredzi, domām un emocijām, nevis tikai iekāres objektu, ar kuru nav pat par ko runāt. šī atklāsme mani šokēja, man likās, ka es vienkārši pārāk nepieķeros, ļauju cilvēkiem iet un nākt. taču līdz šim es nekad vēl tik skaudri neapzinājos, ka citi man jau sen ir kļuvuši par lietām, ka ir labi ja trīs cilvēki, kuriem man vispār gribas kaut ko teikt, neiedomājoties 'a nafig'.
pašpietiekamības man nu ir pārpārēm. laiks sākt ceļu atpakaļ.

dakter, izrakstiet man tabletītes ar nosaukumu "interese" un 'motivācija". nezinu vairs, kā lai kaut ko paveic, ja man nav atbildes uz jautājumu "a nafig?". vienaldzīgā apātija atkal uzmetusies par draudzeni, un es slīdu pa vieglākās pretestības ceļu, apzinoties, ka drīz varu zaudēt kontroli pavisam. tas, ka mana dzīve līdz šim ritējusi ārēji spoži, taču neliedz man to beigt renstelē, tas noteikti jau ir sīkā drukā atrunāts kaut kur manā īres līgumā ar šo pasauli - nekādu garantiju, nepārvaramas varas apstākļi un tā.
reizēm man vienkārši gribas visu padirst jau uzreiz, lai aiztaupītu laiku mūžīgajā stand by režīmā, kurā zaudēt neko vēl negribas, taču piestrādāt pie procesiem ne tik.
restart. restart. restart.

nesaprotu vairs - man kaut kā pietrūkst, vai kaut kā par daudz. man ir apnicis mans mūžīgais miegainums, kad viss jau it kā ir labi, jo nekas slikts taču nenotiek, gluži vienkārši tāpēc, ka nenotiek nekas.
gribu būt terminators, bliezt darbus kā no ložmetēja un prātu skaidru un asu kā gaismas zobens. bet esmu ņuņņa, kas kārtējo dienu bezjēgā noblenž datora ekrānā, apcerot savu nožēlojamo stāvokli un krītot par to panikā, taču nepakustinot ne pirkstu, lai kaut ko vērstu par labu. tikai nez ko gaidu un ceru. it kā no tā vien kaut kas mainītos.

šovakar mans ego mani plosa un neapmierināti ņurd. tik ļoti man gribas spēlēt pirmo vijoli, ka apziņa par to, ka esmu tikai piektais ritenis, no kura vienkārši cenšas izsit kādu labumu, gauži kremt. pat ja tās ir tikai iedomas (un visticamāk, ka tā). taču mans lepnums man neļauj rīkot drāmas, kas šajā situācijā būtu jo īpaši smieklīgi. es uzlieku vienaldzības masku ar smaida ēnu un ļauju, lai jau viss notiek tā, kā paredzēts. jo tas, atmetot lepnumu un egoismu, tomēr ir arī manās interesēs.