nu jau gana ilgi ir gājis labi, laiks atgriezties pie terapijas. arvien vairāk pārliecinos, ka tā nebūt nav tik bezjēdzīga muldēšana, kā man kādreiz likās. jā, normālās situācijās katram būtu jāvar tikt ar sevi galā pašam, taču reizēm gluži vienkārši vajag, lai kāds iebliež pa seju, kamēr zvaigznītes nostājas vietās un vairs neaptumšo skatu.
mani pārsteidza viņa īsziņa: man patīk, kad tu esi agresīva. tas, protams, piederas pie flirta, taču nekad vēl nebija nācies aizdomāties par sevi saistībā ar tieši šo īpašības vārdu. and that is just so fuckin' true. es esmu agresīva. patiesība reizēm mēdz būt pārāk spilgta, lai to pamanītu.
iespējams, ka pēdējā laikā par daudz aizraujos ar cīņas metaforu, nenovērtēju ikdienas brīnumainās banalitātes un padaru dzīvi par cīņas arēnu, kad to varētu vienkārši baudīt.
taču man pietrūkst, no tiesas pietrūkst stipra pleca un pietiekami sarkastisku cilvēku apkārt. mani vājprātā nogurdina viss tas politkorektais bullšits, ko praktizē pat tuvākie draugi (es jau nezinu, kā izlemsi, tā būs labi, klausi savai sirdij utt.), es vēlos, lai kāds man reiz varētu arī uzkliegt: vai tu vispār sajēdz, ko dari? tad vismaz es varētu godīgi atbildēt, ka nē, vai arī spītīgi izslieties un atbrēkt, ka zinu gan, turklāt ļoti labi. man vajag īstu atbalstu, nevis automātisku glaudīšanu pa spalvai.