dažreiz kaut kā jocīgi iegriežas vēji, atkal uzpeld pagātnes atliekas, taču mani tās neskar. es esmu kā lolita, kas kļuvusi veca un resna, taču nabaga humberts to pat nav pamanījis, jo pārāk rūpīgi glabā savu iedomu tēlu, kamēr es metu ādu simtiem reižu un mīlestības vēstulēs redzu vairs tikai gramatikas kļūdas un neveiklu stilu. nežēlīgi, droši vien, taču tas ir vienīgais veids, kā tikt ārā no purva.

nezinu, ko var gaidīt no attiecībām, kuru pašā sākumā es jau paspēju divreiz samelot. vienreiz par to, ka nevaru turpināt telefonsarunu, jo atrodos uz ielas un slikti dzirdu (situācijas absurdu aptvēru tikai pēc bibliotēkas darbinieces smīna), un otrreiz pāris stundas vēlāk - par to, ka kavēšos satiksmes problēmu dēļ, kaut arī tobrīd sēdēju mājās un nesteidzīgi dzēru kafiju. turklāt abos gadījumos man tā likās pilnīgi dabiska un normāla rīcība, nekas tāds, par ko lauzīt galvu vai noslogot sirdi. nekādu šaubu vai vilcināšanās, salti, mehāniski meli. nekrietni. toties tagad man beidzot kremt, jo visvairāk riebeklību kā parasti dabū tie, kas tās vismazāk ir pelnījuši.

patīkami, ka šogad man viss sarkano sirsniņu un plīša lācīšu balagāns nav pat jāboikotē, jo par to var mierīgi aizmirst tāpat kā par pareizticīgo ziemassvētkiem vai ķīnas tautas republikas dibināšanas gadadienu.
taču tikko kā nopīkstēja telefons un es satrūkos, iedomājoties, ka kāds varbūt kaut ko ir pārpratis. satraukumam nebija pamata, tā izrādījās tikai kārtējā spamziņa no operatora. kas to būtu domājis, ka tās pat spēj priecēt un jo īpaši tādā dienā kā šī.

bet ko gan līdz būt racionālākajam un saprātīgākajam cilvēkam savā paziņu lokā, būvēt ciniskas teorijas un smīkņāt par zibeņiem un rozā brillēm, ja zibeņi pēkšņi izšķeļas no dažām nepilnu stundu garām sarunām, ieduras sirsniņā un urbj ar katru reizi arvien dziļāk un trulāk.
bet es zinu, tas pāries. taču ir kaut kas, kas nepāriet nekad - man vienmēr visvairāk vajag tieši to, ko es nevaru dabūt.

love is not a victory march
it's a cold and it's a broken hallelujah

Current Music: Jeff Buckley - Hallelujah

īsa un viegli gaistoša atmiņa, tas ir labākais, ko dabasmāte man piešķīrusi, citādi ar visu to bagāžu būtu pārāk neizturami smagi. bet man ir viegli, es atceros tikai to, ko vēlos, un tā, kā vēlos. viss pārējais ir tikai kaut kur redzēta kinofilma, par kuru nav skaidrs, vai kas tāds vispār kādreiz ir bijis un vai tas ir bijis ar mani.
bija reiz lietains vasaras rīts, mēs laiskojāmies gultā, gaidot, kad lietus mitēsies. un skanēja dziesma, kas uzsūca visu tā mirkļa esenci, saplūda ar tā rīta smaržu, un turpmāk to ikreiz atgādināja jo skaudri. vēl ilgu laiku pēc tam, nejauši izdzirdam to melodiju, es sarāvos un atmiņā uznira lietains vasaras rīts.
bet tagad - tagad es pat vairs neatceros, kas tā bija par dziesmu.

es vienmēr domāju divus gājienus uz priekšu.
zinu, kā panākt vēlamo, taču līdz tam brīdim tas mani visbiežāk jau ir pārstājis interesēt. atceros, cik izmisīgi skolas gados vēlējos ģitāru. krāju pusdiennaudu, latu pie lata, santīmu pie santīma. ilgāk par gadu es apņēmīgi tuvjos mērķim, līdz sakrātā summa bija pietiekama un es ar to beidzot devos uz veikalu, kur izvēlējos labāko un skaistāko no visām ģitārām. atnesu to mājās, noliku uz gultas un pēkšņi vairs nezināju, ko lai ar to iesāk.
nekas nav mainījies, tikai tik ilgi es vairs neko negaidu. arī ne uz kādu pēc tam vairs neceru, jo mērķis izgaist, tiklīdz tas tiek piepildīts vai pat vēl ātrāk.
es spiežu pedāli grīdā un intensīvi uzdodu gāzi, taču mirkli pirms finiša līnijas strauji sabremzēju. mani iznīcinās nevis ātrums, bet gan pārāk skarba bremzēšana.

reizēm ir tā, ka varētu nostāties pie spoguļa un teatrāli šņāpt sev matus. vai arī iekrist vannā ar visām drēbēm un ļaut, lai ūdens tek virsū. vai ko nu vēl kino tādās situācijās rāda. klišejas tomēr iedarbojas, kad savas izdomas pietrūkst.
man vienkārši ir garlaicīgi. dzīve kā kartupeļu biezputra - silta, bieza un saulainā tonī, bet pietrūkst garšas, asuma. patērēju dzīvi, karoti cilājot un apslēptus dārgakmeņus vai vismaz burbuļus meklējot, kaut reizēm gribas to vienkārši nolikt. un ar izmisumu tam nav nekāda sakara, arī labas lietas taču kādreiz mēdz gluži vienkārši apnikt.
vakar vl bārā atkal satiku r. izlikos nemanām mums pievērstos skatienus, kas neizbēgami fiksēja, ka jau atkal visu vakaru tā arī neatraujamies viens no otra un ka mūsu sarunas ir pārāk aizraujošas, lai tajās atrastos vieta arī ārpasaulei. lai. jo patiesībā tieši tā arī ir, pat ja kādam tādēļ būtu jācieš pārmetumi.

nav jau tā, ka dzīvē nekas nemainās. pēdējā laikā es, piemēram, ēdu mazāk, toties vispārējam līdzsvaram dzeru vairāk. garīgais līdzsvars gan no tā nedaudz cieš, jo alkohola iespaidā dažas domas kļūst pārāk uzmācīgas un grūti ir pretoties kārdinājumam sastrādāt to, ko vēlāk var nākties nožēlot.
par laimi vai nelaimi es tomēr esmu control freak, reibums ātri nāk un viegli gaist, un, ja vien es tā īsajā uzliesmojuma brīdī nepamanos atrasties situācijā, kurai sava vājuma dēļ nespēju pretoties, apskaidrība nāks, pirms es vēl paspēšu norauties.
bet reibuma mirklis ir saldi plosošs, es tajā grimstu kā purva dūksnājā, kā sapnī, no kura var arī nepamosties. man pār sevi vairs nav nekādas varas, es ļauju kaislību upei sevi nest, līdz tā ierauj atvarā vai izmet mani krastā.
atmostos.

nebeidzu sajūsmināties par sestdienas jauno pāru rubriku. nesaprotu, kāpēc es tos rakstus vēl nekolekcionēju vienā lielā mapē. the wedding folder. antropoloģijas dārgakmens. tas lieti noderētu arī brīžos, kad nepieciešams atvairīt kādas gudrās tantes, kas sāk mācīt dzīvot, vai pēkšņos aptumsuma stāvokļos prātā ienāk doma, ka varbūt tiešām precības is the answer.
vispirms jau fascinējošs ir pats uzstādījums par to, kas ar ko precas. manos naivajos priekšstatos cilvēki precējās tā vienkārši, viens ar otru. nu tur jēkabs ar zani, mārīte ar edgaru. mīļā diena, paldies, ka atvēri man acis. izrādās, ka cilvēki tomēr precas profesionāli - grāmatvede ar klientu apkalpošanas daļas vadītāju, skolotāja ar uzņēmēju, viesmīle ar betonētāju.
un tie stāsti, tie stāsti. nē, es nevaru. 'viņam ir tik smukas brūnas acis' un 'viņa ir tik mīļa'. kvīīīī. tas nudien ir iemesls, lai precētos.
mīļā diena! sirsnīgi pateicos par šo aizraujošo rakstu sēriju. uzskatu, ka tā pastāv jau pietiekami ilgi, lai varētu ieviest arī turpinājumu tā viņi izšķīrās.
ar cieņu,
c.

pēdējās pāris nedēļas mani ir izsitušas no sliedēm. man pat jau bija izdevies (it kā) veiksmīgi nomainīt prāta konfigurāciju, atstājot malā ziemeļniecisko smagnējību un nepārejošo melanholiju. labu laiku tik tiešām iztiku bez gruzīšanās par visa pastāvošā bezjēdzību, to aizvietojot ar konkrētiem vairāk vai mazāk sasniedzamiem mērķiem, kuriem pamazām tuvojos. pavisam viegli un šķietami dabiski attīstījās arī kaut kāda easy living koncepcija, taču nu ir viss atkal aizgājis šķērsām.
arī jaungads neko iedvesmojošs nepadevās, tāpēc vakardienu nomarķēju kā 32.decembri un norakstīju zaudējumos. gadu sākšu šodien - ar apņemšanos tikt atpakaļ uz trases un turēties kājās stingrāk.

gribēju arī es savilkt kaut kādu bilanci šim gadam, kaut ko svētīgu apņemties nākamajam. vēl pirms pāris stundām spīdēja saule un likās, ka viss jaunais jau ir sācies. taču nu jau krēslo, pusnakts stunda tuvojas straujiem soļiem, un tai līdzi nācis arī īslaicīgs apjukums - aptumsums.
bet lai. gads bijis bagāts ar gandrīz visām krāsām, turklāt laika izjūta nekad nav bijusi mana stiprā puse.
taču galu galā šobrīd esmu tieši tur, kur pirms gada, 2008 sagaidot, tikai vārgi cerēju to noslēgt. un tas arī ir pats galvenais.

bet visvairāk man sāp tas, ka tik pretīgi izturos pret tiem, kas to ir vismazāk pelnījuši. es, godavārds, cenšos, bet nespēju, es kļūdos katru dienu. un man par to ir tik nenormāli žēl, bet es neko nevaru darīt.
pagaidām ne. (cerībai ir miljons dzīvību)

sen nebija tā bijis, kad viss tik ļoti kaitina, viss besī. man likās, ka šī kaite mani vairs neskar, bet velti. jāteic, ka pēdējā laikā man ir klājies tik tiešām labi, jo arī grūtos brīžos mani nepameta pārliecība, ka viss tomēr rit pareizā virzienā. pat nesaprotu, kā tas nākas, ka atkal sēžu uz grīdas gandrīz tukšā istabā, man blakus mētājas čemodāns, tā potenciālais saturs izsvaidīts visapkārt, un es nespēju, negribu tam ķerties klāt.
šķiet, mani ir ierāvusi kāda laika mašīna, un atkal ir tā sajūta kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ, kad tik neizturami gribējās prom, bet ne citur. vienkārši prom, izgaist bez pēdām, jo atrašanās jebkurā telpas un laika fragmentā liekas pārāk mokoša.
varbūt tāpēc, ka es no šīs nedēļas gaidīju pārāk daudz. varbūt tāpēc, ka es nezinu, ko es gaidīju.
bet man ir sasodīti apnicis vienmēr saprast, pieņemt, neturēt ļaunu prātu. apnicis piemēroties, pielāgoties un izprast. pie velna, es arī gribu, lai mani kāds ņem vērā, ne tikai atmet kaut ko kā uzticamam sunim. es neprasu daudz, tikai mazdrusciņ uzmanības.

mani mulsina un biedē tas, cik strauji daudzas it kā spriestspējīgas un patstāvīgas sievietes, apgādājušās ar vīrieti vai bērnu, no 'es' kļūst par 'mēs'. tādā mērā, ka vārds 'es' vispār izzūd no viņu leksikas, paliek tikai 'mēs'.
iespējams, kādreiz šī sērga skars arī mani. tad gan, tāpat kā pēc nāves, tas mani droši vien vairs neuztrauks. taču kamēr joprojām dzīvoju, šāda perspektīva mani biedē tāpat kā bērnībā bailes pieaugt. varbūt man joprojām ir bail pieaugt. varbūt man vienkārši ir bail.

manis pazinēju lokā ir pieņemts uzskatīt, ka greizsirdība man nepiemīt it nemaz. lielā mērā es šim uzskatam piekrītu, jo cita cilvēka privātīpašnieciskošana un mūžīga turēšana aizdomās prasa pārāk daudz intelektuālās un emocionālās piepūles, lai es uz ko tādu saņemtos. vairāk par jebkuru patiesību mani šokē tas, ka no manis kaut kas tiek slēpts. tur, kur ir skaidrība par kaut ko, greizsirdībai nav vietas.
taču tā parādās citur. krēslas zonā, kur iekāres un ekspektācijas pārklājas ar miljons nezināmajiem mainīgajiem, kas neļauj prognozēt notikumu attīstību (var teikt arī - ļauj to prognozēt jebkurā virzienā). jo man ir tikai manas tieksmes, kuras atkarībā no apstākļiem tiek te uzkurinātas, te atdzesētas, un nekāda pamata pieņemt, ka saistībā ar tām vispār eksistē vēl kaut kas arī ārpus mana nestabilā prāta. tāpēc katru reizi, kad kāds sīkums liek domāt, ka notikumi attīstītās ne manis iecerētajā virzienā, es iekožu lūpā un sirds sašķiebjas gaužām greizi.

ievērojot labākās šizofrēnijas, reinkarnācijas un grafomānijas tradīcijas, ieviešu kārtējo žurnālu, kur skaidroties ar sevi un dzīvi. ja nu tu, manu dārgo lasītāj, šeit, garlaicības mākts, nejauši esi iemaldījies, nejūties traucēts un dodies droši tālāk - nekā vairāk par 'es' un 'man' te nebūs. šī ir privāta istaba personīgai lietošanai, bet durvis neslēgšu tikai tāpēc, ka visa tā ņemšanās ar kodiem un parolēm man besī.
šķiet, ar to arī skaidrojošo daļu varētu beigt un pāriet pie verbālās nesaturēšanas, virtuālā ekshibicionisma un citām personības disfunkciju izpausmēm, kā nolūkā šī izgāztuve arī ir iekārtota.